Morfoloģija un bioloģija. Plūkšņzivs ķermeņa forma nedaudz atgādina vardes kurkuli. Ķermenis sašaurināts astes virzienā, parasti 10–15 cm (līdz 27 cm) garš, galva strupa ar īsu purnu. Muguras un anālā spura gara, saskaras ar astes spuru, vēdera spuras pārveidotas par piesūcekņa disku, krūšu spuras lielas. Žaunu atveres mazas, divi pāri nāšu, acis mazas. Āda plāna, nav klāta ar zvīņām, gļotaina. Ķermenis mīksts, nedaudz caurspīdīgs. Krāsojums variē – mugura no dzeltenīgas līdz tumšbrūnai, vēders balts vai gaišbrūns. Mugurpuse un sāni klāti ar daudziem sīkiem punktiņiem, plankumiem vai svītrām, kas ir tumšākas nekā ķermeņa pamatkrāsa. Dzimumgatavību sasniedz pirmajā dzīves gadā. Dzīves ilgums – divi līdz trīs gadi (Plikšs, Aleksejevs 1998; Ojaveer 2003).
Izplatība. Izplatības areālā ietilpst Atlantijas okeāna ZA no Barenca jūras līdz Biskajas līcim, kā arī Islandes piekrastes ūdeņi un Baltijas jūra. Suga izplatīta visā Baltijas jūrā, taču mazāk sastopama tās D daļā, kā arī Kategata reģionā. Izplatības biežums pieaug Z virzienā, it īpaši atklātās jūras Z daļā, Botnijas līcī un Rīgas līcī. Suga ir uzskatāma par glaciālo reliktu, kas Baltijas jūru apdzīvo kopš Joldijas jūras stadijas. Izplatīta no piekrastes līdz 300 m dziļumam (Ojaveer 2003; HELCOM 2013). Sugai nav raksturīgas migrācijas. Latvijas ūdeņos suga konstatējama samērā reti, galvenokārt izplatīta Rīgas līcī, vienmērīgi visā teritorijā. Nedaudz lielākā skaitā suga 20. gs. 70. gados bija satopama Rīgas līča A piekrastē, taču mūsdienās tā vairāk sastopama R piekrastē. Atklātajā jūras daļā zinātniskajās uzskaitēs ir konstatēta tikai dažas reizes iepretī Pāvilostai un Liepājai. Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 20 462 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 316 km2 (BIOR dati). Pēdējos desmit gados EOO un AOO platība nav būtiski mainījusies.
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Baltijas jūrā plūkšņzivs reģionālā populācija bija novērtēta kā neapdraudēta (LC) 2013. gadā, taču jaunākajā izvērtējumā tā ir novērtēta kā stipri apdraudēta (EN) (HELCOM 2013, 2025). Suga ir samērā reta, netiek bieži konstatēta zinātniskajās uzskaitēs, līdz ar to pilnvērtīgai analīzei trūkst datu par tās izplatību vai populācijas pārmaiņām. Lai arī novērojumu vēsturē bija divi periodi ar ļoti augstām populācijas vērtībām, zinātnisko grunts traļu uzskaišu dati Rīgas līcī liecina, ka plūkšņzivs reģionālā populācija pēdējos desmit gados ir samazinājusies par 59% (BIOR dati). Līdz ar to suga ir novērtēta kā stipri apdraudēta (EN).
Biotopi un ekoloģija. Bentiska jūras suga, kam ir nepieciešama zema vides temperatūra. Apdzīvo galvenokārt smilšainas un dūņainas gruntis 30–100 m dziļumā (Ojaveer 2003). Var uzturēties arī pārejas ūdeņos, kur ir liela saldūdens ieplūde (Plikšs, Aleksejevs 1998). Nārsto no novembra līdz februārim piekrastē uz veģetācijas vai cita substrāta. Ikri bentiski, kāpuri pelaģiski, līdz sasniedz 12 mm garumu, tad kļūst bentiski. Galvenie barības objekti izplatības areāla robežās ir ļoti dažādi. Rīgas līcī galvenokārt barojas ar mizīdām, citos Baltijas jūras apakšbaseinos arī ar daudzsartārpiem, airkājvēžiem un maziem jūrasgrunduļiem (Ojaveer 2003).
Izmantošana un tirdzniecība. Sugai nav saimnieciskas nozīmes.
Apdraudējums. Plūkšņzivs ir aukstūdens suga, tādēļ klimata pārmaiņu izraisīta ūdens temperatūras paaugstināšanās negatīvi ietekmē gan tās augšanu un attīstību, gan vairošanās sekmes (Snoeijs-Leijonmalm 2017). Kā būtisks ietekmējošs faktors tiek minēta eitrofikācija, jo sugai ir nepieciešams tīrs ūdens un gruntis, it īpaši nārstošanai un kāpuru attīstībai (HELCOM 2013). Sugu negatīvi var ietekmēt dažādu veidu piesārņojums (Florin et al. 2014).
Aizsardzība. Nav iekļauta ES nozīmes un Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Taču, ņemot vērā sugas reģionālās populācijas sarukuma apmērus Latvijas EEZ ūdeņos, suga ir jāiekļauj īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Plūkšņzivij līdz šim ir zināmas atradnes Latvijas aizsargājamajās jūras teritorijās “Irbes šaurums”, “Rīgas līča rietumu piekraste”, “Selga uz rietumiem no Tūjas”. Lai precizētu sugas izplatību un reģionālās populācijas attīstības tendences, ir jāveic specializēts uz sugas konstatēšanu un populācijas tendencēm vērsts monitorings. Lai precizētu sugas izplatību, ir iespējams lietot vides DNS metodes.
Autori: Jānis Gruduls*, Andris Avotiņš.
Summary. Striped seasnail – Liparis liparis. Its range extends from the Barents Sea to the Bay of Biscay, including the coast of Iceland and the Baltic Sea. The species is distributed throughout the Baltic Sea (less so in the southern part) from the coast to depths of up to 300 m. In Latvian territorial waters, the species is relatively uncommon, mainly found in the Gulf of Riga, evenly distributed over the whole territory, but nowadays more on the western coast of the gulf. It has only been recorded a few times in the open sea. The EOO is 20,462 km2, and the AOO is 316 km2. In the Baltic Sea, the regional population is assessed as Least Concern (LC), but there is a lack of data to confirm the population status. Although there have been two periods of population peaks in the history of observations in Latvia, scientific bottom trawl survey data in the Gulf of Riga show that the regional population has declined by 59% over the last 10 years. It is therefore assessed as Endangered (EN). It is a benthic marine fish, typically stationary, with no characteristic migrations. Mainly inhabits sandy and muddy seabeds. It is a coldwater species, so increases in water temperature due to climate change negatively affect both growth and development and reproductive success. Eutrophication is also an important factor, as the species requires clean water and substrate, especially for spawning and larval development. Not included on the lists of species of EU importance and Latvian protected species. However, due to the extent of the regional population decline of the species in Latvian territorial waters, the species needs to be included on the list of protected species. So far, localities are known in the marine protected areas «Irbes šaurums», «Rīgas līča rietumu piekraste» and «Selga uz rietumiem no Tūjas». In order to clarify the distribution and regional population trends, monitoring with methods customised to detect the species is necessary. Environmental DNA analysis can be used to clarify the distribution of the species.
Literatūras saraksts
