Morfoloģija un bioloģija. Salaka ir neliela aukstūdens zivs gan ar anadromām, gan saldūdens rezidentām populācijām ezeros. Garums līdz 27 cm, parasti 8–14 cm, rezidentajās populācijās indivīdi mēdz būt mazāki. Raksturīgas ievērojamas morfoloģiskās atšķirības. No citām Osmeridae dzimtas sugām Eiropā atšķirama pēc garā žokļa – augšžoklis sniedzas līdz acs orbītas aizmugurējai robežai vai aiz tās. Tāpat sugai ir raksturīgi lieli zobi. Ķermenis slaids, klāts ar lielām cikloīdām zvīņām, sāni sudraboti, mugura gaiši olīvzaļa, vēders balts. Salakai ir taukspura, sānu līnija nepilnīga. Nārsto 2–3 gadu vecumā, bet izolētās ezeru populācijās bieži jau gada vecumā. Liela daļa indivīdu nārsto tikai reizi dzīvē. Paaudzes ilgums ir 2–10 gadi, vidēji seši gadi (Quigley et al. 2004; Shpilev et al. 2005; Kottelat, Freyhof 2007; Froese, Pauly 2021).
Izplatība. Eiropā sastopama Baltās, Baltijas un Ziemeļjūras, kā arī Britu salu R piekrastes ūdeņos, Atlantijas okeāna piekrastē no ~68° Z paralēles Skandināvijas piekrastē līdz Žirondas estuāram Biskajas līcī. Izolētas rezidentās populācijas ir ar Ziemeļu, Baltijas, Balto un Barenca jūru savienotajos ezeros (Freyhof 2024). Baltijas jūrā apdzīvo arī piekrastes zonas ap jūrā ieplūstošajām upēm (Špilev, Turovski 2003; Shpilev et al. 2005). Igaunijā lielākās salaku populācijas ir Somu līča A daļā. Rīgas līča ZA daļā nozīmīgākās nārsta vietas, kur nārsto vairums līča salaku, ir Pērnavas upē un Pērnavas līča seklajos piekrastes rajonos ar zemu sāļumu abpus upes grīvai (Špilev, Turovski 2003; Shpilev et al. 2005). Latvijā konstatēta piekrastē un desmit ezeros, no kuriem astoņos pastāv dabiski atražojošas apakšpopulācijas, kas nav saistītas ar migrāciju uz jūru. Rezidentā forma attiecināta uz 29 ezeriem, bet tās sastopamība mūsdienās prognozējama 11 ezeros. Migrējošā forma attiecināta uz septiņiem piejūras ezeriem, bet zinātniskajās uzskaitēs konstatēta trijos – Dūņezerā, Liepājas ezerā un Mazajā Baltezerā (Aleksejevs 2015; BIOR dati). Taču zinātniskajās uzskaitēs sugas konstatēšanas iespēja ir maza (Aleksejevs 2015). Anadromās formas indivīdi pēcnārsta migrācijā uz jūru regulāri tiek konstatēti zinātniskajās uzskaitēs Salacas un arī Gaujas grīvā ar lielāku indivīdu daudzumu aprīļa beigās un maija sākumā. Par salaku ieguvi tiek ziņots Tirdzniecības kanālā un nozvejās Lielupē un Daugavā. Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 61 479 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 136 km2, taču komerciālās un pašpatēriņa zvejas pārskati ļauj secināt, ka apdzīvotā platība ir plašāka (BIOR dati).
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Izplatības areāla mērogā populācijas tendences nav zināmas, taču suga ir plaši sastopama (Freyhof 2024). Reģionālās populācijas var periodiski piedzīvot krasas populāciju lieluma svārstības, tostarp lielu indivīdu skaita pieaugumu, atkarībā no klimatiskajiem apstākļiem, barības bāzes, eitrofikācijas, vides tīrības un zvejas intensitātes. Baltijas jūras mērogā netiek novērotas populācijas pieauguma vai samazinājuma tendences. Baltijas jūrā lielākās reģionālās populācijas ir sastopamas Botnijas līcī, kur ūdens temperatūra saglabājas salīdzinoši zema visu gadu, Somu līča A daļā un Rīgas līcī, kur nav izteikts haloklīns. Salīdzinoši liela reģionālā populācija ir Kuršu jomā un tai piegulošajā Baltijas jūras akvatorija piekrastes zonā. 20. gs. pirmajā pusē līdz Rīgas HES izbūvei nozīmīgākās Rīgas līča populācijas nārsta vietas atradās Daugavā. Rīgas līcī veiktās hidroakustiskās uzskaites liecina par reģionālās populācijas sarukumu par aptuveni 40% pēdējās trijās paaudzēs (18 gados). Taču rūpnieciskās nozvejas piekrastē šajā periodā ir pieaugušas, kā arī ar indivīdu garumu sadalījumu pamatoti indikatori norāda uz labu reģionālās populācijas stāvokli (BIOR dati). Datu par salaku reģionālās populācijas lielumu un dinamiku atklātā jūrā un iekšējos ūdeņos nav. Ņemot vērā iepriekšminēto, suga ir novērtēta kā gandrīz apdraudēta (NT).
Biotopi un ekoloģija. Pelaģiska suga. Anadromās populācijas apdzīvo jūras piekrasti un upju lejteces (Špilev, Turovski 2003), un to nārsta migrācija sākas novembrī, kad nobriedušie indivīdi sāk koncentrēties upju grīvās, lai pārziemotu, bet migrācija uz nārsta vietām notiek tikai pavasarī, kad ūdens temperatūra paaugstinās līdz 1–2 °C (Shpilev et al. 2005). Nārstam tiek izmantoti upju lejteču posmi vai piekrastes ūdeņi ar zemu sāļumu upju grīvu tuvumā. Upēs nārsts parasti notiek 1–2 m dziļumā uz smilšainas grunts (bieži vien niedru audžu tuvumā), piekrastes līčos līdz 4 m dziļumam uz smilšainas, no veģetācijas brīvas grunts. Izolētās populācijas ezeros nārsto ezeru pietekās vai seklā piekrastē, kas ir brīva no veģetācijas, uz smilts, grants substrāta. Ikri ir lipīgi un pielīp pie substrāta. Kāpuri izšķiļas pēc 20–35 dienām un dreifē uz upes grīvu. Pieaugušie indivīdi pēc nārsta migrē uz jūru un paliek piekrastē upju grīvu tuvumā. Juvenilie indivīdi dod priekšroku saldūdenim vai iesāļūdenim piekrastē, līdz tie pieaug. Barojas ar zooplanktonu un mazām zivīm (Špilev, Turovski 2003; Freyhof 2024).
Izmantošana un tirdzniecība. Baltijas jūras reģionā sugas ekonomiskā nozīme ir vidēja. Pārsvarā to nozvejo nārsta vietās vai piezvejā citu sugu specializētajā zvejā (Shpilev et al. 2005). Latvijā ir senas sugas zvejas tradīcijas. Ikgadējās nozvejas piekrastes ūdeņos ir 13–143 t, bet atklātā jūrā pārsniedz 1000 t (Riekstiņš 2021).
Apdraudējums. Globālā un Eiropas mērogā nozīmīgākie draudi ir ūdens piesārņojums un upju aizsprostošana, arī klimata pārmaiņas arvien vairāk ietekmē šo sugu (Freyhof 2024). Apdraudējums un ietekmējošie faktori Latvijā nav pētīti. Sugu nelabvēlīgi var ietekmēt pārzveja, šķēršļi ceļā uz nārsta vietām, ūdens kvalitātes pasliktināšanās, eitrofikācija, dabiskās krasta zonas pārveidošana, nogulumu struktūras maiņa, grunts izstrādes darbi, tostarp vējparku un ostu būvniecība (Špilev, Turovski 2003).
Aizsardzība. Suga nav iekļauta ES nozīmes un Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, taču Latvijā tās aizsardzībai iekšējos ūdeņos ir spēkā vairāki ar tās ieguvi saistīti ierobežojumi. Salaka konstatēta vairumā aizsargājamo jūras teritoriju un dabas parkos “Piejūra” un “Salacas ieleja”, rezidentās populācijas – Rāznas Nacionālajā parkā, dabas parkā “Dridža ezers” un aizsargājamo ainavu apvidū “Augšzeme”. Lai precizētu sugas izplatību un reģionālās populācijas attīstības tendences, ir jāveic monitorings, kura metodes ir pielāgotas sugas konstatēšanai. Iegūstot precīzākus datus, sugas aizsardzības nepieciešamība nākotnē, iespējams, ir pārskatāma.
Autori: Jānis Gruduls*, Jānis Bajinskis.
Summary. European smelt – Osmerus eperlanus. In Europe, the species is found in the coastal waters of the White, Baltic and North Seas, as well as the western coastal waters of the British Isles, the Atlantic coast from ~68° N on the Scandinavian coast south to the Gironde estuary in the Bay of Biscay. Isolated resident populations occur in lakes connected to the North Sea, Baltic Sea, White Sea and Barents Sea. In Latvia, the species has been recorded in ten lakes without migration opportunities to and from the sea. Natural reproduction of the species occurs in eight of them. The EOO is 61,479 km2, and the AOO is 136 km2, but fishery reports suggest that the distribution is larger. In the Baltic Sea, most of the population is found in the Gulf of Bothnia, where water temperatures remain relatively low throughout the year, the eastern Gulf of Finland and the Gulf of Riga, where the halocline is not strong. Scientific hydroacoustic surveys in the Gulf of Riga show a regional population decline of about 40% over the last three generations (18 years). However, commercial catches of the species in coastal areas have increased during this period, and indicators based on the length distribution of individuals (used for populations where qualitative data are lacking) indicate a good status of the regional population. There is no data on the regional population size and dynamics in the open sea and inland waters. Considering the above, the species is assessed as Near Threatened (NT). It is pelagic, with anadromous subpopulations inhabiting the coast and lower reaches of rivers. It spawns in the lower reaches of rivers or in low-salinity coastal waters near river mouths. It is an economically important species, mostly caught on spawning grounds or as bycatch. Overfishing, migration barriers in the way to the spawning grounds, deterioration of water quality, eutrophication, alteration of the natural shoreline and dredging may have negative impact on the species. The species is not on the lists of species of EU importance or Latvian protected species, but a number of restrictions on its harvesting are in force in Latvia for its protection in inland waters. Monitoring methods customised to detect the species are needed to clarify its distribution and regional population trends.
Literatūras saraksts
