Morfoloģija un bioloģija. Lidvāveres ķermeņa garums ir 13–20 cm, astes garums 9–14 cm, svars 95–150 g. Tēviņi nedaudz mazāki nekā mātītes. Ķermeņa sānos starp priekškājām un pakaļkājām ādas kroka, kas ļauj dzīvniekam planēt, kad tas ir izpletis kājas. Ausis īsas, acis izteikti lielas un tumšas. Ķermenis, it īpaši aste, nedaudz saplacināts. Pakaļkājas mazliet īsākas nekā priekškājas, to pēdas garums – līdz 5 cm. Apmatojums pelēcīgs, mugurpuse tumšāka nekā vēders (Tauriņš 1982; Remm et al. 2015). Kokos dzīvojoša jeb dendrofila naktsaktīva suga. Dzīves iecirkņa lielums mātītēm vidēji ap 6 ha, tēviņiem – 16 ha. Mātīšu iecirkņi parasti nepārklājas, bet tēviņu – pārklājas gan savā starpā, gan ar mātīšu iecirkņiem. Pa zemi pārvietojas reti, slēptuves – migas – ierīko galvenokārt koku dobumos (Remm et al. 2015; Selonen, Mäkeläinen 2017). Poligāms dzīvnieks. Igaunijā vairošanās sezona ir martā un aprīlī. Grūsnība ilgst 5–6 nedēļas, mazuļi piedzimst maijā vai jūnijā. Gadā 1–2 metieni, tajos 2–3 (1–6) mazuļi – piedzimstot tie ir akli un sver apmēram 5 g. Laktācijas periods ilgst mēnesi. Jaunie dzīvnieki kļūst patstāvīgi divu mēnešu vecumā. Dzīves ilgums savvaļā ir līdz septiņiem gadiem (Remm et al. 2015).
Izplatība. Sastopama Eirāzijas Z daļā no Somijas un Baltijas valstīm līdz Sibīrijas un Korejas pussalas Klusā okeāna piekrastei (Shar et al. 2016). 20. un 21. gs. Igaunijā ir reģistrēts lidvāveru izplatības sarukums, tai izzūdot arī reģionos, kas robežojas ar Latviju (Keskkonnaministeerium 2023). Lietuvā sugu uzskata par izzudušu (Prūsaitė 1988). Baltkrievijā tā apdzīvo salīdzinoši nelielu teritoriju valsts ZA daļā pie Vitebskas (Abramchuk 2021), bet Pleskavas apgabalā Krievijā reģistrēta atsevišķās vietās tālu no robežas ar Latviju (Истомин 2014). Senāk bijusi sastopama visā Latvijas teritorijā, bet kopš 19. gs. 70. gadiem tikai Vidzemē un Sēlijā (Tauriņš 1982). 20. gs. otrajā pusē suga novērota tikai pierobežā valsts ZA daļā (Tauriņš 1982; Pilāts 2000, 2007). No 1993. līdz 2010. gadam lidvāveru klātbūtne pārbaudīta sugai piemērotās dzīvotnēs valsts ZA daļā un Ziemeļvidzemē, agrā pavasarī meklējot koku pakājē nobirušos ekskrementus. Tie novēroti tikai 2001.–2004. gadā dabas liegumā “Gruzdovas meži”. Suga vairs nav konstatēta dabas liegumā “Virguļicas meži”, kur lidvāveres atkārtoti novērotas 20. gs. 70.–90. gados (Pilāts 2007, 2010). Abos dabas liegumos 21. gs. sākumā izlikti lidvāverēm pielāgoti būri, bet tajos sugas klātbūtne nav konstatēta, kas liecina par sugas izzušanu.
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Lidvāveru kopskaits visā areālā nav zināms, bet to reģionālās populācijas daudzviet sarūk, tostarp Igaunijā, Somijā un Karēlijā. 21. gs. sākumā Somijā reģionālajā populācijā ir bijis apmēram 140 000 mātīšu (Hanski 2008), bet no 2008. līdz 2017. gadam populācijas lielums sarucis par 40% (Liukko et al. 2019). Atbilstoši ziņojumam Biotopu direktīvas 17. panta ietvaros par 2013.–2018. gadu Igaunijā reģionālās populācijas lielums ir 130–300 indivīdi (EIONET 2024). Latvijā jau 20. gs. pirmajā pusē uzskatīta par retu sugu, kurai prognozēta izmiršana 20. un 21. gs. mijā (Siliņš 1933). Kopš 2005. gada sugas klātbūtnes pazīmes nav novērotas pēdējā zināmajā sugas apdzīvotajā teritorijā dabas liegumā “Gruzdovas meži”. 21. gs. sākumā saņemti vairāki ziņojumi par novērotām lidvāverēm sugai nepiemērotās mežaudzēs, kas, visticamāk, attiecas uz klejojošiem indivīdiem. Ziņas par novērotām lidvāverēm nav saņemtas kopš 2013. gada.
Biotopi un ekoloģija. Ekoloģiski prasīga suga. Apdzīvo taigas tipa mežus, kuros kopā ar eglēm aug lapu koki, it īpaši vecas vai vidēji vecas apses. Apšu dobumos no ķērpjiem, dzīvnieku matiem un sūnām ierīko lodveida midzeņus. Vislabprātāk izmanto tos apšu dobumus, kuru ieeju aizsedz egļu zari, kas ļauj slēpties no dabiskajiem ienaidniekiem, – pūcēm un meža caunām. Sugas apdzīvotajos mežos parasti aug arī bērzi, melnalkšņi, pīlādži, ievas un citi lapu koki un krūmi, kas nodrošina barību. Lidvāvere ir augēdājs, un tās barības objekti dažādos gadalaikos atšķiras. Ziemā pamatbarība ir bērzu un alkšņu jaunie dzinumi un pumpuri, kā arī skujkoku pumpuri, skujas un čiekuri. Pavasarī ēd ziedputekšņu spurdzes – tādēļ ekskrementi šajā laikā ir dzelteni. Vasarā ēd koku lapas, jaunos dzinumus un sēklas (Pilāts 2007; Remm et al. 2015; Selonen, Mäkeläinen 2017).
Izmantošana un tirdzniecība. 20. gs. sākumā nelielā skaitā nomedītas gan legāli, gan nelegāli vāveru medību laikā un to ādas pārdotas līdz ar vāveru ādām (Siliņš 1933).
Apdraudējums. Lidvāveres Eiropas populācijas mazināšanos izraisa galvenokārt vecu mežu izciršana, jo sarūk tām piemērota dzīves vide. Lidvāveres izvairās pa zemi šķērsot plašus klajumus, tāpēc izplatību negatīvi ietekmē mežu masīvu sadrumstalošana. Kaitē arī lapu koku izciršana, kas ir nozīmīgs barības avots ziemā, kā arī satrunējušu un dobumainu koku daudzuma mazināšanās (Selonen, Mäkeläinen 2017). Latvijā suga, visticamāk, ir izzudusi vairāku faktoru mijiedarbības rezultātā. Galvenie no tiem ir mežsaimnieciskā darbība (Siliņš 1933; Tauriņš 1982) un dabiskie ienaidnieki (Pilāts 2000). 20. gs. ne tikai būtiski pieauga meža caunu skaits (Ozoliņš, Pilāts 1995), bet arī piemēroto dzīvotņu iznīcināšana un sadrumstalošana padarīja lidvāveres vieglāk pieejamas plēsējiem.
Aizsardzība. Sugas juridiskā aizsardzība aizsākusies 1935. gadā, kad tās medību aizliegums tika noteikts Medību likumā. Šobrīd Eiropas Savienības nozīmes un Latvijā īpaši aizsargājama suga. Sugas juridiskais aizsardzības statuss ir jāsaglabā. Pastāv teorētiska iespēja lidvāveri atgriezt Latvijas faunā, taču reintrodukcijas praktiskā īstenošana ir maz iespējama, jo tai būtu jāiekļauj sugai piemērotu dzīvotņu atjaunošana pietiekami plašā teritorijā (dzīvotspējīgas populācijas uzturēšanai), kā arī plēsēju (galvenokārt meža caunu) skaita ierobežošana.
Autors: Valdis Pilāts.
Summary. Siberian flying squirrel − Pteromys volans. Until the mid-19th century, the species was found throughout the territory of Latvia, but even then it was considered rare. The species was recorded only in the eastern regions of Latvia in the second half of the 19th century. The species continued to decline in the 20th century, and in the last decades of the 20th century only a few records were made in the north-eastern part of the country. At the turn of the 20th and 21st centuries, suitable forest stands for flying squirrels (mature and old mixed spruce and aspen forests) in this area and in the northern part of the country were surveyed for species-specific droppings underneath old deciduous trees. Only one flying squirrel locality was found, but even there the species has been absent since 2005. Since then, there have been a few reports of possible observations of most likely wandering flying squirrels, but none since 2013. In the 2010s, flying squirrel nest boxes were placed in two nature reserves, but no signs of the species were found. The species is considered Regionally Extinct (RE) in Latvia, as it is no longer found in neighbouring countries in areas close to the Latvian border. The initial cause of the species’ extinction was forestry activities: the logging and fragmentation of suitable forest stands. This, combined with an increasing number of predators, particularly Martes martes, has increased the impact of predation on the depleted flying squirrel population. As the area of suitable forest habitats for flying squirrels is decreasing and fragmentation continues to increase, and as populations of natural enemies, particularly M. martes, remain abundant, reintroduction or recovery of the population through natural immigration is unlikely.
Literatūras saraksts
