Morfoloģija un bioloģija. Cūkdelfīna ķermenis ir drukns, torpēdveidīgs. Ziemeļatlantijā sasniedz 141–163 cm ķermeņa garumu un 46–65 kg svaru. Mātītes ir lielākas nekā tēviņi. Mugurpuse tumšpelēka, vēders gaišpelēks vai balts. Ķermeni klāj gluda, elastīga āda, kas mazina hidrodinamisko pretestību. Biezais zemādas taukaudu slānis mazina atdzišanu aukstajā ūdenī. Aste ir sāniski saplacināta, muskuļota, ar divdaļīgu horizontālu spuru tās galā un pilda lokomotoro funkciju. Ar krūšu spurām maina kustības virzienu un ātrumu. Galva strupa, bez citām delfīnu sugām raksturīgā snīpja. Elpo pa plaisveidīgu elpatveri galvas augšpusē. No citām delfīnu sugām to atšķir arī zemā trīsstūrveida muguras spura un raksturīgais peldēšanas veids – ienirst uz 10–15 minūtēm pēc vairākām ātrām ieelpām, saliecot ķermeni un virs ūdens paceļot tikai muguras daļu. Nirst visvairāk dienā. Var ienirt dziļāk nekā 200 m (Tauriņš 1982; Culik 2010; NAMMCO 2021). Lai atrastu un noķertu barības objektus un orientētos, izmanto augstas frekvences (līdz 130 kHz) eholokācijas signālus – klikšķus. Ņemot vērā raidīto signālu stiprumu, ir aprēķināts, ka cūkdelfīns var atklāt pieaugušu siļķi līdz 40 m un gūt informāciju par zemūdens vidi līdz 100 m attālumā (Carlén 2022). Mātītes dzimumgatavību sasniedz 3–5 gadu vecumā. Katru vai katru otro gadu piedzimst viens mazulis. Baltijas jūras reģionā pārojas jūlijā un augustā vai pat septembrī. Grūsnība ilgst aptuveni desmit mēnešus, maijā–augustā dzimst 65–75 cm gari un 6–10 kg smagi mazuļi. Laktācijas periods ir vismaz astoņus mēnešus, un gandrīz gadu mātīte paliek ar mazuli. Nepieaugušo dzīvnieku mirstība ir ļoti augsta. Dzīves ilgums ir vidēji 8–10 gadi (Culik 2010; Carlén 2022).
Izplatība. Areāls aptver okeānus un jūras ziemeļu puslodes subarktiskajā un mērenajā joslā (Braulik et al. 2023). Baltijas jūrā sastopamas divas cūkdelfīnu populācijas: (a) Beltu populācija, kas apdzīvo galvenokārt Kategata D daļu, Beltu šaurumus un Baltijas jūras akvatorijas DR daļu, un (b) Baltijas jūras populācija, kas apdzīvo galvenokārt Baltijas jūras centrālo (atklāto) daļu. Lai gan Beltu un Baltijas jūras populāciju izplatība ziemā, visticamāk, pārklājas, vairošanās sezonā tās ir ģeogrāfiski nošķirtas. Baltijas jūras populācijas cūkdelfīni no maija līdz oktobrim koncentrējas uz dienvidiem no Gotlandes un uz austrumiem no Ēlandes, lielākajai daļai dzīvnieku atrodoties uz austrumiem no Bornholmas salas. Novembrī–aprīlī cūkdelfīni ir vairāk izkliedēti gar Baltijas jūras centrālās daļas piekrasti un arhipelāgiem. 20. gs. sākumā suga regulāri tika novērota visā Baltijas jūrā, tostarp Botnijas, Somijas un Rīgas līcī. Tomēr 20. gs. otrajā pusē areāls ievērojami mazinājās, un pašlaik suga ir reti sastopama Baltijas jūras Z un A daļas līčos (Carlén et al. 2018; Carlström et al. 2023). Senāk cūkdelfīns novērots gan Kurzemes R daļas piekrastes ūdeņos, gan Rīgas līcī (Tauriņš 1982). No 2011. gada maija līdz 2013. gada aprīlim, reģistrējot eholokācijas signālus visā Baltijas jūrā, sugas klātbūtne pierādīta arī Kurzemes DR daļas piekrastes ūdeņos (Amundin et al. 2022).
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Baltijas jūras populācija novērtēta kā apmēram 500 indivīdi, no kuriem 216 ir pieauguši (SAMBAH 2016; Carlström et al. 2023). No tiem vidēji divi indivīdi vasaras periodā un vidēji deviņi indivīdi ziemas periodā ir uzturējušies arī Latvijas teritoriālajos jūras ūdeņos (Amundin et al. 2022). Vēsturiskais populācijas lielums nav zināms. Dati par Polijā nomedītajiem cūkdelfīniem liecina, ka ap 1930. gadu Baltijas jūrā, visticamāk, bija vismaz 5000 indivīdu (Carlström et al. 2023). Zvejnieku, prāmju operatoru un krasta apsardzes anketēšanas pētījums Zviedrijā liecina par ievērojamu (99,8%) cūkdelfīnu novērojumu skaita mazināšanos 20. gs. 50.–80. gados (Carlén et al. 2018). Arī cūkdelfīnu skaits, kuri senāk ir apmeklējuši Latvijai piekritīgos jūras ūdeņus, it īpaši Kurzemes R daļas piekrastē, visticamāk, bijis daudzkārt lielāks nekā mūsdienās. Vēl pirms 100 gadiem Kurzemes R daļas piekrastē cūkdelfīni nereti nonākuši piezvejā, piemēram, laikrakstā “Zvejnieku Vēstnesis” (1924. gada Nr. 11–12) ir norādīts, ka Ventspils zvejnieki 1924. gadā zvejas tīklos noķēruši apmēram 20 cūkdelfīnus.
Biotopi un ekoloģija. Vēso jūru un okeānu ūdeņu iemītnieks, kas izvairās no ledus klātām teritorijām. Relatīvi nelielā ķermeņa izmēra dēļ aukstā ūdenī zaudē daudz enerģijas. Lai kompensētu enerģijas zudumu, tam bieži jābarojas. Tādēļ sugas izplatība, visticamāk, ir cieši saistīta ar tā barības objektu – zivju – izplatību. Ķer dažādu sugu zivis, piemēram, Zviedrijas piekrastes ūdeņos visbiežāk tiek ēstas brētliņas, reņģes un mencas. Atkarībā no izmēra un reproduktīvā stāvokļa dienā patērē barību 4,0–9,5% apmērā no sava svara, t. i., 2–6 kg. Barību meklē gandrīz nepārtraukti dienu un nakti, veicot līdz 550 ķeršanas mēģinājumiem stundā (sekmīgi ir 90% mēģinājumu). Ķer galvenokārt 3–10 cm garas zivis. Bez ēdiena var izdzīvot tikai aptuveni trīs dienas. Bads un tā veicinātās slimības, piemēram, pneimonija, ir viens no galvenajiem mirstības cēloņiem. Lielākoties dzīvo pa vienam vai 2–3 dzīvnieku grupās (Wisniewska et al. 2016; Carlén 2022). Novērojumi Beltu šaurumos liecina, ka medībās tie sadarbojas, indivīdiem uzņemoties dažādas lomas.
Izmantošana un tirdzniecība. Vēsturiski cūkdelfīni bija daļa Baltijas jūras piekrastes iedzīvotāju uztura, tostarp arī Latvijā (Bērziņš et al. 2022). 19. gs. tos galvenokārt medīja tauku dēļ, no kuriem ieguva eļļu (Carlén et al. 2018). 19.–20. gs. sākuma laikrakstos minēts, ka zivju tīklos iekļuvušos cūkdelfīnus izmantoja eļļas (šķidro tauku) ieguvei. 20. gs. 30. gadu beigās nejauši piezvejotos cūkdelfīnus iepirkusi Liepājas zivju miltu fabrika samalšanai miltos (Anonymous 1938).
Apdraudējums. Visticamāk, Baltijas jūras populācijas sarukumam ir vairāki cēloņi. Sākotnēji tās bijušas medības, it īpaši Dānijā, kas turpinājušās līdz Otrā pasaules kara beigām. 20. gs. pirmajā pusē bijušas vairākas bargas ziemas, pēc kurām ir ziņots par lielu skaitu bojāgājušu cūkdelfīnu (1924., 1929. un 1940. gadā). 20. gs. 60. gados radās divi jauni antropogēnas izcelsmes draudi. Polihlorbifenilu (PCB) bioakumulācija sāka izraisīt reproduktīvo funkciju traucējumus. Šie un citi piesārņotāji var būt arī viens no cēloņiem elpceļu bojājumiem un parazītu invāzijai, kas ir konstatēta cūkdelfīniem. Šajā laikā tika ieviesti smalkāki neilona tīkli, palielinot lašu zvejas intensitāti un, iespējams, izraisot ievērojamu cūkdelfīnu piezvejas pieaugumu. Sugu ietekmē arī jūras eitrofikācija un zemūdens piesārņojums ar trokšņiem. Pierādīts, ka nelielā Baltijas jūras cūkdelfīnu populācija būtu dzīvotspējīga bez antropogēniem stresa faktoriem, taču pat zems piezvejas līmenis kombinācijā ar diezgan zemo auglību gandrīz noteikti izraisīs populācijas sabrukumu (Lockyer, Kinze 2003; Carlén et al. 2018; Cervin et al. 2020; Siebert et al. 2020; Carlström et al. 2023). 21. gs. Latvijā cūkdelfīnu piezveja reģistrēta 2003. gadā netālu no Daugavas grīvas un 2004. gadā pie Liepājas. Baltijas jūras populācija ļoti nelielā indivīdu skaita un tā mazināšanās dēļ ir kritiski apdraudēta (CR) (Carlström et al. 2023). Tā kā tikai ļoti neliela tās daļa (iespējams, mazāk nekā 1%) uzturas Latvijai piekritīgajos jūras ūdeņos, arī reģionālā līmenī tā ir novērtēta kā kritiski apdraudēta suga (CR).
Aizsardzība. Latvijā cūkdelfīnu aizsardzību no piezvejas lielā mērā nodrošina 2005. gadā ieviestais aizliegums zvejot ar dreifējošiem un peldošiem noenkurotiem tīkliem un dreifējošām un noenkurotām āķu jedām aiz piekrastes ūdeņiem. Tomēr jāievieš papildpasākumi piezvejas mazināšanai (BUND et al. 2023), kā arī jāveicina datu ieguve no zvejniekiem par piezvejas gadījumiem. Cūkdelfīns ir jāiekļauj Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Lai sekmētu sugas aizsardzību, Latvijai jākļūst par “Vienošanās par mazo vaļveidīgo aizsardzību Baltijas jūrā, Ziemeļaustrumu Atlantijā, Īrijas jūrā un Ziemeļjūrā” (ASCOBANS) dalībvalsti. Jāveic gan sugas monitorings, gan sabiedrības izglītošana atbilstoši ASCOBANS Baltijas jūras cūkdelfīnu populācijas atjaunošanas plānam (Carlén, Evans 2022). Jāveicina pasākumi, kas ir vērsti uz Baltijas jūras vides stāvokļa uzlabošanu.
Autors: Valdis Pilāts.
Summary. Harbour porpoise − Phocoena phocoena. Common in the seas and oceans of temperate and subarctic climate zones of the northern hemisphere. The current assessment refers to a population restricted to the Baltic Sea. Until the mid-20th century, individuals of this population were present throughout the Baltic Sea, also in the Latvian territorial waters, including the Gulf of Riga. In the period from May 2011 to April 2013, echolocation signals of P. phocoena were recorded throughout the Baltic Sea (within the SAMBAH project); the presence of the species in the Latvian marine waters was confirmed only at the south-west coast of Kurzeme. The species probably uses Latvian territorial waters for foraging. In the 21st century, the bycatch of individuals of this species in fishing gears is one of the main threats to this species in the Baltic Sea. Two cases (in 2003 and 2004) of P. phocoena individuals drowned in fishing gears have been recorded in Latvia. The Baltic Sea population is Critically Endangered (CR) due to its very small numbers (about 500 individuals) and ongoing population decease. Since only a very small proportion (probably less than 1%) reaches Latvian territorial waters, the species is also assessed as Critically Endangered (CR) in Latvia. The species needs to be included in the list of protected species in Latvia. Latvia needs to become a member state of the “Agreement on the Conservation of Small Cetaceans of the Baltic, North East Atlantic, Irish and North Seas ((ASCOBANS). In accordance with the ASCOBANS Recovery Plan for Baltic Harbour Porpoises, both monitoring and public education should be carried out. The implementation of measures aimed at improving the environmental condition of the Baltic Sea should be promoted.
Literatūras saraksts
