Morfoloģija un bioloģija. Lielais susuris ir lielākā susuru dzimtas suga. Ķermeņa garums 13,0–18,5 cm, astes garums 10,0–17,5 cm. Svars pēc ziemas guļas 79–140 g, pirms tās – 105–228 g. Dzīvnieki izplatības areāla D daļā ir lielāki nekā areāla Z un A perifērijā. Jauniem indivīdiem mugura un aste ir pelēka, bet pieaugušajiem – pelēcīgi brūna. Vēdera un kāju iekšējā virsma ir balta vai dzeltenīga. Aste kupla, tās apakša salīdzinoši plakana. Astei piemīt neīstā autotomija – to satverot, āda nomaucas un atkailinātā daļa pēc tam atmirst (Kryštufek 2010; Holden-Musser et al. 2016). Naktsaktīva un dendrofila jeb kokos dzīvojoša suga, kas pārvietojas galvenokārt pa koku zarotni un reti nolaižas zemē. Migas parasti atrodas koku dobumos vai būrīšos, ja tie ir pieejami. Teritoriāli dzīvnieki – dzīves iecirkņu lielums ir atkarīgs galvenokārt no barības pieejamības. Belovežas gāršā to lie-lums mātītēm ir 0,55–0,76 ha, tēviņiem – 3,6–7,0 ha. Riesta periodā tēviņi sacenšas par piekļuvi mātītēm. Izdod visplašāko skaņu klāstu no visām susuru sugām ultraskaņas un cilvēkam dzirdamās skaņas diapazonā (Ściński, Borowski 2008; Holden-Musser et al. 2016). Izplatības areāla Z perifērijā 7–8 mēnešus (oktobrī–maijā) pavada ziemas guļā, ierakušies 18–70 cm dziļos pazemes dobumos, neveidojot alu un migu. Ja vasarā trūkst barības, ziemas guļā dodas agrāk un tā ilgst līdz 11 mēnešiem. Ziemojošo susuru ķermeņa temperatūra ir tuvu augsnes temperatūrai (Kryštufek 2010; Holden-Musser et al. 2016). Pārojas jūnija beigās un jūlija sākumā. Mazuļi dzimst jūlijā un augustā. Areāla daļās, kur galvenais barības objekts ir ozolzīles, raksturīga embriju masveida reabsorbcija ozolzīļu neražas gados. Metienā vidēji no 4–8 līdz 7–9 mazuļiem. Par tiem rūpējas tikai mātīte. Apmēram mēneša vecumā jaunie dzīvnieki kļūst patstāvīgi. Mātītes sasniedz dzimumbriedumu pēc pirmās ziemas guļas un parasti dzīvo ilgāk nekā tēviņi. Maksimālais dzīves ilgums savvaļā ir 14 gadi, bet vidējais 3–5 gadi (Holden-Musser et al. 2016; Trout et al. 2023).
Izplatība. Apdzīvo lielāko daļu Rietum-, Dienvid- un Centrāleiropas. Atsevišķi areāla apgabali atrodas Austrumeiropā (Krievijā), Kaukāza reģionā, Turcijā un Irānas ziemeļos (Amori et al. 2021). Latvijā suga sasniedz izplatības Z robežu un ir sastopama trīs izolētās apakšpopulācijās Gaujas un Daugavas senielejās. Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 2706 km², apdzīvotā platība (AOO) ir tikai 60 km². Tā kā suga ir saistīta ar Daugavas ieleju, domājams, apdzīvotā platība sarukusi Pļaviņu un, iespējams, Ķeguma HES izbūves rezultātā (Pilāts et al. 2023). Visu triju apakšpopulāciju apdzīvoto teritoriju robežas nav zināmas. Latvijai tuvākās zināmās sugas apdzīvotās teritorijas atrodas Lietuvas D daļā pie Nemunas un Neres (Juškaitis 2021).
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Nav zināms ne globālās, ne Latvijas populācijas lielums un tā izmaiņu tendences. Populācijas blīvums ir ļoti atšķirīgs dažādās sugas areāla daļās: D daļā var sasniegt 10–50 indivīdus uz ha, Z daļā tikai 1–5 indivīdus uz ha (Holden-Musser et al. 2016; Amori et al. 2021). Lietuvā sugas populācijas blīvums ir 0,8–2,0 indivīdi uz ha pēc ziemas guļas un 1,2–4,8 indivīdi uz ha rudenī (Juškaitis, Augutė 2015). Vienā no zināmajām sugas dzīvesvietām Gaujas Nacionālajā parkā populācijas blīvums bija 2,0 indivīdi uz ha pēc ziemas guļas (Pilāts et al. 2009).
Biotopi un ekoloģija. Apdzīvo galvenokārt lapu koku un jauktus mežus ar lielu dižskābaržu vai ozolu īpatsvaru. Priekšroku dod pieaugušiem mežiem ar lielu audzes vainagu slēgumu, dobumainiem kokiem un daudzveidīgu koku un krūmu sugu sastāvu. Koku lapotņu saskaršanās nodrošina iespēju ātri pārvietoties, savukārt dobumus izmanto kā slēptuves, kurās ierīko migas galvenokārt no lapām un sūnām. Kokaugu daudzveidība palielina barības pieejamību. Reizēm ieviešas ēkās un dārzos (Kryštufek 2010; Holden-Musser et al. 2016; Amori et al. 2021). Gaujas Nacionālajā parkā mātīte ar mazuļiem konstatēta pamestā bišu stropā (R. Ziediņas pers. ziņ.). Pārsvarā barojas ar augu valsts barību, un dzīvnieku izcelsmes barība ir papildinoša. Pēc ziemas guļas barojas ar riekstiem un ozolzīlēm, dažādu koku ziedkopām, augu veģetatīvajām daļām un mazākā mērā ar dzīvnieku izcelsmes barību, piemēram, kukaiņiem un putnu olām. Vasaras uzturā pārsvarā ogas un citi augļi. Lai uzkrātu tauku rezerves pirms ziemas guļas, galvenokārt barojas ar ozolzīlēm un lazdu riekstiem. Izplatības Z un A perifērijā barojas arī ar bērzu sēklām, ja ir bagātīga to raža.
Izmantošana un tirdzniecība. Informācijas par sugas izmantošanu Latvijā nav. Spānijā, Francijā, Itālijā, Slovēnijā, Horvātijā un Krievijā lielie susuri tika medīti vai joprojām tiek medīti pārtikas, kažokādu iegūšanai un izmantošanai medicīnā (Kryštufek 2010).
Apdraudējums. Globāli un Eiropā suga nav apdraudēta (LC), jo sugai nelabvēlīgi procesi novēroti tikai areāla Z daļā (Amori et al. 2021; Juškaitis, Gazzard 2024). Piemēram, Polijā konstatēts izplatības sarukums, visticamāk, mežsaimnieciskās darbības rezultātā (Pucek, Jurczyszyn 2001). Lietuvā reģistrēta divu populāciju izzušana, un mežu ciršana ir galvenais sugu ietekmējošais faktors (Juškaitis 2021). Iespējams, arī Latvijā sugu apdraud mežsaimnieciskā darbība, it īpaši apakšpopulāciju, kas atrodas ārpus ĪADT. Arī Gaujas Nacionālajā parkā, sugas monitoringa veikšanās vietās, reģistrēta koku un pameža ciršana ārpus sugas aizsardzībai izveidotajiem mikroliegumiem. Šajās vietās novērota arī vecu ozolu bojāeja vecuma dēļ un dabiskās sukcesijas rezultātā (Pilāts et al. 2023). Vēsturiski lielo susuru populācijas Daugavas senielejā, visticamāk, cietušas arī no HES būvniecības un Daugavas senielejas posmu appludināšanas. 19. gs. lielie susuri noķerti Koknesē (Grevé 1909), bet 21. gs. liecības par sugas klātbūtni Kokneses apkārtnē nav iegūtas. Novērtēta kā stipri apdraudēta suga (EN), jo tai ir mazs un stipri fragmentēts sastopamības apgabals un apdzīvotā platība un novērota biotopa platības un kvalitātes samazināšanās.
Aizsardzība. Sugas juridiskais aizsardzības statuss ir jāsaglabā. Divas no trim zināmajām apakšpopulācijām atrodas ĪADT: Gaujas Nacionālajā parkā un dabas parkā “Daugavas ieleja”. Sugas apdzīvotajos mežos ir jāveic pasākumi veco ozolu dzīves ilguma palielināšanai, piemēram, to daļēja atēnošana, kā arī apstākļu radīšanai jaunu ozolu augšanai. Jāveic izglītošana par sugai labvēlīgām mežsaimniecības praksēm mežu īpašniekiem, kuru mežos suga ir sastopama. Lai pilnveidotu sugas aizsardzību, ir jāveic pētījumi par populāciju lielumu un izplatību, to tendencēm, kā arī par sugas ekoloģiju un apdraudošajiem faktoriem. Jāturpina un jāpaplašina sugas monitorings, iekļaujot to bioloģiskās daudzveidības monitoringa programmā.
Autors: Valdis Pilāts.
Summary. Edible dormouse − Glis glis. In Latvia, at the northern limit of the species’ range, three isolated subpopulations are known. The ancient valley of the River Gauja and its tributaries are inhabited by one of the subpopulations. Two subpopulations are associated with the ancient valley of the River Daugava. However, the boundaries of the territories occupied by these subpopulations are unknown. The EOO is 2,706 km², and the AOO is 60 km². The species is restricted to forests with oaks, which produce acorns. Population dynamics and even existence depend on the availability of oak acorns, which are the main food source for building up body fat before hibernation. In years with low acorn yields, individuals do not reproduce. Consequently, the reduction of oak availability due to deforestation and/or loss through natural forest succession is the main factor threatening the species in Latvia. The decline of its distribution in the 20th century is most likely due to the flooding of the ancient valley of the River Daugava by the construction of two hydroelectric power plants. It is assessed as Endangered (EN) due to its small and highly fragmented EOO and AOO, and the observed decline in habitat area and quality. It is a protected species in Latvia for the conservation of which micro-reserves can be established. The legal status of the species must be maintained. A ban on felling oak and undergrowth should be introduced in species habitats where felling is currently allowed. In forests with limited forestry activity, measures should be taken to promote the viability of old oaks and to create conditions for the regeneration of oaks. Forest owners should be educated about forest management that benefits the species. Monitoring of the species should be continued and expanded. Additional studies should be undertaken to specify the distribution of the species, the size of known populations and to better understand the ecology of the species.
Literatūras saraksts
