Morfoloģija un bioloģija. Sermulis ir neliels plēsējs ar tievu, lokanu ķermeni un īsām kājām. Ķermeņa garums tēviņiem 22–34 cm, mātītēm 19–29 cm. Aste – apmēram trešdaļa ķermeņa garuma. Svars līdz 280 g. Apmatojumu maina aprīlī–maijā un oktobrī–novembrī. Vasarā mugura, sāni un kāju ārpuse ir šokolādes brūni, visa vēderpuse, sākot no zoda, balta. Ziemā viss ķermenis balts, izņemot astesgalu, kas visu gadu ir melns. Iegarenās ķermeņa formas dēļ jutīgs pret zemu gaisa temperatūru, kas apvienojumā ar ātru vielmaiņu, liek sermulim pastāvīgi medīt, lai nodrošinātu izdzīvošanai nepieciešamo enerģiju. Īsi atpūtas periodi mijas ar 3–5 stundām medījot. Vienpatņi, dzīves iecirkņi tēviņiem ir līdz 20 ha, mātītēm līdz 10 ha. Iecirkņu robežas regulāri apmeklē un iezīmē. Tēviņu iecirkņi var pārklāties ar mātīšu, taču tie satiekas tikai pārošanās sezonā. Uztur vairākas migas no grauzējiem pārņemtās alās, spraugās starp koku saknēm, dobās kritalās. Migu izklāj ar sausu veģetāciju vai medījuma kažokādu gabaliņiem un spalvām. Poligāms dzīvnieks. Pārojas pavasara beigās vai vasaras sākumā, bet apaugļoto olšūnu implantācija dzemdē tiek aizkavēta par 9–10 mēnešiem. Embrionālā attīstība ilgst nedaudz vairāk nekā mēnesi. Gadā viens metiens, kurā ir 4–9 mazuļi. Tie piedzimst akli, kaili un sver 2–3 g, par tiem rūpējas tikai mātīte. Mazuļi aug ātri un var medīt kopā ar mātēm astoņu nedēļu vecumā un kļūst patstāvīgi 3–4 mēnešu vecumā. Mātītes parasti paliek dzimšanas vietas tuvumā, bet tēviņi izklīst plašākā apkārtnē. Vidējais dzīves ilgums ir 1–1,5 gadi, bet var nodzīvot līdz 6–7 gadu vecumam (King 1983; Wilson, Mittermeier 2009).
Izplatība. Izplatīts ziemeļu puslodes arktiskajā un mērenajā joslā. 19. gs. beigās introducēts Jaunzēlandē (King 1983). 20. gs. bijis sastopams visā Latvijas teritorijā (Tauriņš 1982; Ozoliņš, Pilāts 1995). Kā liecina portālā Dabasdati.lv. uzkrātā informācija, 21. gs. novērots reti un gandrīz tikai Kurzemē un Vidzemē. Nav ziņu par novērojumiem valsts A daļā. Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 58 411 km² un apdzīvotā platība (AOO) ir 164 km². Slēptā dzīves veida dēļ var palikt nepamanīts, un faktiskā izplatība var būt lielāka nekā reģistrētā. Tomēr, iespējams, sugas izplatība salīdzinājumā ar 20. gs. beigām (Pilāts 2000) ir sarukusi. Sugas konstatēšanas vietu skaita samazinājums un izplatības sarukums ir reģistrēts Lietuvā (Balčiauskas 2021).
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Nav datu par reģionālās populācijas lielumu ne Latvijā, ne citās valstīs. Latvijā uzskatīta par salīdzinoši retu sugu arī iepriekšējos gadsimtos. Skaita samazinājums novērots pēc Otrā pasaules kara (Ozoliņš, Pilāts 1995). Reģionālās populācijas sarukums reģistrēts Baltkrievijas Z daļā pēc svešzemju sugas – Amerikas ūdeles Neogale vison – ieviešanās 1988. gadā (Sidorovich, Solovej 2007). Iespējams, līdzīgs process noticis arī Latvijā.
Biotopi un ekoloģija. Apdzīvo biotopus, kuros ir daudz tā galveno medību objektu peļu un it īpaši strupastu. Lielākoties tās ir mežmalas, krūmāji, slapjaiņu meži, ūdenstilpju piekrastes, nelieli zāļu purvi. Var apmesties arī urbānā vidē. Ikdienas medību apgaita var sasniegt 15 km, bet vidēji tā ir apmēram 1 km. Strupastes un peles medī galvenokārt to alās. Medī arī citus nelielus zīdītājus, vardes, ķirzakas, kukaiņus, putnus un to olas. Papildbarība ir ogas. Ja barības daudz, veido barības krājumus. Barības ziņā konkurē ar Amerikas ūdelēm un zebiekstēm. Sermuļi var kļūt par barību lielākiem plēsējiem un plēsīgajiem putniem (King 1983; Ozoliņš 2005; Sidorovich, Solovej 2007).
Izmantošana un tirdzniecība. Līdz 1977. gadam Latvijā medīti kažokādu ieguvei, bet nomedīto dzīvnieku skaits bijis neliels – daži desmiti gadā.
Apdraudējums. Par ietekmēm un draudiem Latvijā datu nav. Negatīvu ietekmi, visticamāk, ir atstājusi sugas dzīvotņu degradācija, tostarp pārmitro mežu susināšana un mazo upju iztaisnošana. Domājams, sugu negatīvi ietekmējusi arī citu plēsēju sugu, piemēram, lapsu, jenotsuņu, meža caunu, kuru populācijas ir palielinājušās, konkurence un plēsonība (Ozoliņš, Pilāts 1995). Kā iespējama nelabvēlīga ietekme ir uzskatāma strupastu un peļu skaita ciklisko svārstību izzušana, kas nelabvēlīgi ietekmēja arī vairākas pūču sugas (Avotins et al. 2023).
Aizsardzība. Nav iekļauts Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā un šobrīd sugai nav jānosaka juridiskais aizsardzības statuss. Lai saglabātu sugu, ir jāierobežo invazīvās sugas – Amerikas ūdeles – indivīdu skaits, kā arī jāatjauno meliorēto upju dabiskais tecējums un nosusināto mežu dabiskais hidroloģiskais režīms. Jāveic pētījumi par reģionālās populācijas lielumu un stāvokli, tostarp, veicinot iedzīvotāju plašāku iesaisti sabiedriskajā monitoringā.
Autors: Valdis Pilāts.
Summary. Stoat − Mustela erminea. The species is described in the scientific literature as a relatively rare species occurring throughout Latvia. In the 21st century there are no records of the species in eastern Latvia. Consequently, the EOO is 58,411 km². The estimated AOO (164 km²) does not reflect the actual distribution, as it is based on relatively few incidental records. No studies have been conducted on the stoat in Latvia. Currently, the only source of data on the occurrence of the species is the nature observation portal Dabasdati.lv as a form of citizen science. The incomplete data do not allow an assessment of the true status of the species in Latvia. Therefore, the species is assessed as Data Deficient (DD). If the stoat population is indeed declining, it is most likely caused by several factors. The most important factors are the impact of other predator species, especially of the alien species - Neogale vison and birds of prey (both by competition for food and predation), and habitat degradation. Both habitat restoration and reduction of N. vison population are therefore necessary for the conservation of the species, as well as specific research on the regional population status of the species. The species is not a protected species in Latvia and currently no legal status is required.
Literatūras saraksts
