Morfoloģija un bioloģija. Svinpelēkās degelijas laponis ir lapveida, līdz 15 cm diametrā, vairāk vai mazāk apaļš, gandrīz rozetveida, centrā areolveida saplaisājis, graudains, perifērijā staraini daivains, virspuse svina vai pelnpelēka, reti brūngani pelēka, matēta, kaila vai ar baltganu pelēcīgu apsarmi. Apakšpuse perifērijā gaišāka, uz centru zilgani melnīgsnēja, mataina. Zemlaponis labi attīstīts, redzams kā zila vai zaļganmelna josla apkārt laponim. Daivas līdz 10‒12 mm garas un līdz 3–4 mm platas, plakanas, vēdekļveida, galos paplašinātas, savstarpēji saskaras, malas robainas un mazliet uzliektas. Apotēciji sēdoši vai uz kājiņām, attīstās pa visu lapoņa virsmu, galvenokārt centrā, līdz 1 mm diametrā, apaļi. Disks sarkanīgi brūngans vai kastaņbrūngans, plakans vai mazliet izliekts, kails, matēts. Laponim apmales nav. Apotēcija apmale vesela, šaura, vienā krāsā ar laponi vai mazliet gaišāka. Ekscipuls bezkrāsains, paraplektenhimatozs. Hipotēcijs bezkrāsains vai dzeltenīgs. Himēnijs 70–95 μm augsts, bezkrāsains. Epitēcijs sarkanīgi brūngans. Parafīzes locekļainas, līdz 2 µm diametrā, galos mazliet paplašinātas. Aski vālesveida, ar astoņām sporām. Sporas elipsoidālas, olveida, taisnas vai mazliet izliektas, 12–18 x 5,5–8,0 µm. Piknīdas melnas, izvietojas daivu malās. Konīdijas nūjiņveida, 4 µm garas (A. Piterāns, nepubl. materiāli).
Izplatība. Suga izplatīta Eiropā un Ziemeļamerikas A daļā. Latvijā pirmo reizi konstatēta
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Nav kvantitatīvu datu par sugas populācijas lielumu un pārmaiņām pasaulē un Eiropā. Latvijā reģionālā populācija ir zināma tikai no vēsturiskās literatūras.
Biotopi un ekoloģija. Epifītiska, retāk epilītiska suga. Ļoti reti sastopama, pārsvarā ļoti vecos dabiskos mežos uz platlapju mizas. Zviedrijā pārsvarā novērota uz lapu kokiem (apses, retāk bērza, vītoliem, pīlādža), dažkārt arī uz akmeņiem (SLU Artdatabanken 2025). Trūkst informācijas par sugai piemērotiem biotopiem Latvijā. Sugai ir nepieciešams gan paaugstināts gaisa mitrums, gan labi gaismas apstākļi, tāpēc Zviedrijā tā nereti novērota labi izgaismotos un mitros mežos atvērumu (tostarp izcirtumu) malās, mežmalās un nogāzēs (SLU Artdatabanken 2025).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Suga ir jutīga pret mežizstrādes pasākumiem, kas ne tikai mazina piemēroto koku daudzumu, bet arī maina meža mikroklimatu. Ņemot vērā, ka suga pēdējos 100 gados Latvijā nav konstatēta, tā novērtēta kā reģionāli izzudusi (RE) (Degtjarenko et al. 2024).
Aizsardzība. Suga jāiekļauj īpaši aizsargājamo sugu sarakstā (pašlaik tā nav aizsargājama), jo tiek pieļauts, ka tā var tikt atkārtoti konstatēta Latvijā. Jāmāca eksperti un citi interesenti par sugu un tās biotopiem un tā mērķtiecīgi jāmeklē.
Autori: Rolands Moisejevs*, Polina Degtjarenko, Dace Stepanova.
Summary. Pectenia plumbea is distributed across Europe and the eastern part of North America. In Latvia, it was last observed in the western part of the country more than 100 years ago and is therefore assessed as Regionally Extinct (RE). It is an epiphytic species, though less often epilithic. The species is very rare, mainly found in very old natural forests on the bark of broadleaf trees. The species requires both increased air humidity and good light conditions. It is sensitive to logging, which not only reduces the number of suitable trees but also alters the forest microclimate. The species should be included on the list of protected species in Latvia (it is not currently protected), as it is assumed that it may be found again in Latvia.
Literatūras saraksts
