Morfoloģija un bioloģija. Akmeņplekstei ir noapaļots, biezs, šķērsgriezumā plakans ķermenis. Tā garums ir līdz 100 cm, Baltijas jūrā – līdz 50 cm. Abas acis ķermeņa kreisajā pusē, ļoti retos gadījumos labajā pusē. Muguras spura stiepjas no purna iepretī acīm līdz astes pamatnei. Gara anālā spura, kas nav savienota ar vēdera spuru. Astes pamatne īsa un plata. Zvīņu nav. Ķermeņa virspuses krāsa variē atkarībā no dzīvotnes, bet parasti pelēcīgi dzeltenīga vai zaļgani tumšbrūna ar tumšiem plankumiem. Apakšpuse balta vai ar bāliem plankumiem. Mātītes izaug daudz lielākas nekā tēviņi. Dzimumgatavību sasniedz ceturtajā, piektajā dzīves gadā. Vidējais dzīves ilgums 8–9 gadi, var sasniegt arī 22 gadu vecumu (Plikšs, Aleksejevs 1998; Drevs 2003; Munroe et al. 2015; SLU Artdatabanken 2020).
Izplatība. Suga sastopama Atlantijas okeāna A daļā no Skandināvijas pussalas dienvidiem (Norvēģijas), iekļaujot Baltijas jūru, līdz Rietumsahārai, kā arī Islandes dienvidiem (Munroe et al. 2015). Akmeņplekste dzīvo Baltijas jūras atklātajā daļā līdz pat Botnijas līča D daļai, Somu līcī līdz Narvas upes ietekai, kā arī Rīgas līcī. Latvijas ūdeņos galvenokārt izplatīta Baltijas jūras atklātajā daļā, Rīgas līcī biežāk sastopama R un Z piekrastē (Drevs 2003; Plikšs, Aleksejevs 1998). Rīgas līcī piekrastes zonā pārsvarā sastopamas izmēros mazākas un jaunākas akmeņplekstes, arī atklātās jūras piekrastē sastopamas jaunās zivis, izņemot jūniju, jūliju, kad tuvu krastam sastopamas arī nārstojošās akmeņplekstes. Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 39 483 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 1452 km2. Trijās paaudzēs (25 gadi) EOO un AOO platība nav būtiski mainījusies (BIOR dati).
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Visā Baltijas jūras teritorijā suga ir vērtējama kā viena populācija. 2013. gadā HELCOM veiktā sugas novērtējuma aplēses liecina, ka izvērtētajos 20–25 gados sugas reģionālā populācija Baltijas jūrā samazinājusies par 30% (Munroe et al. 2015). Suga Baltijas jūrā novērtēta kā gandrīz apdraudēta (NT) gan 2013., gan 2024. gadā (HELCOM 2013, 2025). Latvijā ir pieejami monitoringa dati par nārsta bara relatīvajām izmaiņām. Latvijas EEZ ūdeņos veiktās Baltijas jūras grunts traļu uzskaites (BITS) un grunts traļu uzskaites Rīgas līcī (GORDEM) liecina, ka reģionālā populācija trijās paaudzēs ir samazinājusies par 75,5% (BIOR dati). Līdz ar to suga ir novērtēta kā stipri apdraudēta (EN).
Biotopi un ekoloģija. Bentiska jūras zivs, kas dzīvo uz smilšaina, akmeņaina vai jaukta substrāta, izplatības areālā sastopama gan sāļos, gan iesāļos ūdeņos līdz 80 m dziļumam (Munroe et al. 2015; SLU Artdatabanken 2020). Jaunākas zivis parasti uzturas seklākos ūdeņos, savukārt lielāki indivīdi apdzīvo dziļākus ūdeņus, ziemā parasti ap 40 m dziļumā (Drevs 2003). 95% indivīdu pārvietojas mazāk nekā 30 km attālumā no nārsta vietām, kuru novietojums ir salīdzinoši nemainīgs (Munroe et al. 2015). Pēc ziemošanas dziļākos ūdeņos vasaras sākumā migrē uz seklākiem piekrastes ūdeņiem, lai nārstotu un barotos (Drevs 2003; HELCOM 2013). Nārsto no maija beigām līdz augustam Baltijas jūras piekrastē 5–40 m dziļumā, kur mātīšu iznērstie ikri nogrimst uz grunts, bet sāļākos ūdeņos tie ir pelaģiski (SLU Artdatabanken 2020). Plēsējs, kas galvenokārt barojas ar citām bentiskajām zivīm, kā arī mazākā mērā ar vēžveidīgajiem un gliemenēm.
Izmantošana un tirdzniecība. Ziemeļjūrā akmeņplekste ir vērtīga kā piezveja plekstu un citu bentisko zivju sugu zvejā, izmantojot traļus un statiskus zvejas rīkus. Sugu audzē arī nebrīvē, un tā tiek uzskatīta par potenciālu kandidātu audzēšanai akvakultūrā (Munroe et al. 2015). Ekonomiski nozīmīga suga arī Baltijas jūrā piekrastes zvejniecībā (SLU Artdatabanken 2020). Latvijā akmeņplekste ik gadu tiek iegūta piekrastes zvejā, taču nozvejas apjoms pēdējos desmit gados ir sarucis no vidēji 6,6 t līdz 3,6 t gadā (BIOR dati).
Apdraudējums. Par akmeņplekstes reģionālās populācijas galveno mazināšanās cēloni uzskata pārzveju, kad 20. gs. 90. gados sākās aktīva specializētā akmeņplekstes zveja. Šajā laikā nozvejas Latvijā bija 3–7% (oficiāli 50–60 t) visas Baltijas jūras nozvejas. Tiek uzskatīts, ka, konkurējot par barību, akmeņplekstes populāciju un ražību negatīvi ietekmējusi apaļā jūrasgrunduļa invāzija Baltijas jūrā. Apaļie jūrasgrunduļi un akmeņplekstu mazuļi vasarā uzturas līdzīgās dzīvotnēs un barojas ar vienu no nozīmīgākajiem akmeņplekstu mazuļu barības objektiem – mizīdām (Ustups 2022).
Aizsardzība. Suga nav iekļauta ES nozīmes un Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Taču, ņemot vērā reģionālās populācijas sarukuma apmērus un tendenci Latvijas EEZ ūdeņos, tā ir jāiekļauj īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Akmeņplekste vēsturiski ir bijusi suga ar plašu izplatības areālu, līdz ar to tā ir konstatēta visās Latvijas aizsargājamajās jūras teritorijās.
Autori: Jānis Gruduls*, Andris Avotiņš.
Summary. Turbot – Scophthalmus maximus. Occurs in the eastern Atlantic from southern Norway, including the Baltic Sea, to the Western Sahara. In the Baltic Sea, it inhabits the open part of the sea up to the southern part of the Gulf of Bothnia, the Gulf of Finland up to the mouth of the River Narva, and the Gulf of Riga. In Latvian territorial waters, it is mainly distributed in the open Baltic Sea; in the Gulf of Riga, it is more common on the western and northern coasts. The EOO is 39,483 km2, and the AOO – 1,452 km2, which have not changed significantly in three generations (25 years). The species is assessed as a single population throughout the Baltic Sea. The scientific bottom trawl surveys show that the regional population in Latvian waters has declined by 75.5% over three generations. Therefore, the species is assessed as Endangered (EN). The species is economically important; overfishing, which started in the 1990s with the introduction of an active specialised turbot fishing industry, is considered to be the main reason for the decline of the regional population. Bycatch in specialised fisheries for other species is also likely to have contributed to the decline of the species. The productivity of turbot generations is likely to be negatively affected by the invasion of Neogobius melanostomus in the Baltic Sea, as this species and juvenile turbot individuals spend the summer in similar habitats and feed on mysids, one of the most important prey sources for juvenile turbot. The species is not on the lists of protected species of EU importance and Latvian protected species. However, considering the extent and trend of the species' regional population decline in Latvian territorial waters, it is necessary to include the species on the list of protected species.
Literatūras saraksts
