Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs 70–100 cm augsts, pelēkzaļš lakstaugs, kas veido lielus, blīvus cerus. Stublājs ir stāvs, stingrs, aplapots, lapas aptuveni stublāja garumā. Lapas platas (0,5–0,7 cm), apakšpusē ar matiņiem, īpaši blīvi apmatotas maksts piestiprinājuma vietā uz stublāja. Zvīņlapas un apakšējo lapu makstis brūnas vai sarkanbrūnas. Ziedkopa dažādvārpu, 2–4 augšējās – vīrišķo ziedu vārpiņas, 3–5 apakšējās – sievišķo ziedu vārpiņas. Pie katras sievišķās vārpiņas ir gara seglapa, kas pārsniedz vārpiņas garumu. Pūslītis dzeltenbrūns, ļoti slaids (garums 0,6–0,8 cm), gandrīz kails, ar dziļi divzobainu knābīti. Pūslītis daudz garāks nekā sārtbrūnā un gari nosmailotā segplēksne. Zied maijā un jūnijā. Vairojas ar sēklām un veģetatīvi (Baroniņa 2003; Priedītis 2014). Vidējais sēklu izplatīšanās attālums 1–5 m (Lososová et al. 2023).
Izplatība. Suga nevienmērīgi sastopama Eiropas A un ZA daļā, Āzijā, kā arī Ziemeļamerikā, no mēreni siltās līdz vēsajai joslai, galvenokārt kontinentālajos apvidos (Priedītis 2014; GBIF 2023; Govaerts 2024). Igaunijā suga izplatīta galvenokārt valsts D daļā, ir atsevišķas atradnes ZA daļā (eElurikkus 2022), Lietuvā līdz šim nav konstatēta (Baroniņa et al. 2003). Reti sastopama suga Krievijas ZR daļā (Сорокина и др. 2021). Latvijā sastopama diezgan reti, tikai A daļā, galvenokārt Vidzemes augstienē. Sastopamības apgabals (EOO) ir 15 712 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 200 km2. AOO varētu būt lielāka. Sugas izplatība valstī ir palielinājusies, un arī zināmo atradņu skaits ir pieaudzis, salīdzinot ar 20. gs. beigām (Baroniņa 2003). Tas skaidrojams ar jaunu datu ievākšanu pēdējās desmitgadēs. Potenciālā kategorija pēc sugas izplatības un populācijas lieluma izpētes varētu būt no LC līdz EN, tāpēc suga tiek vērtēta kā gandrīz apdraudēta (NT).
Populācija. Datu par populācijas lielumu un dinamiku nav. Tā var būt dominējošā suga fitocenozē, un dažkārt aizņem pat dažus ha, taču citviet konstatēti tikai daži indivīdi (DAP 2023).
Dzīvotnes un ekoloģija. Slapju, vāji skābu līdz vāji bāzisku, dažkārt arī kaļķainu, barības vielām vidēji bagātu augteņu suga, aug pārsvarā klajās vietās (Tichý et al. 2023). Vajadzīgi nelieli augsnes virskārtas traucējumi (Midolo et al. 2023). Suga aug slapjos zālājos, var augt arī staignāju mežu atvērumos un izcirtumos, arī upju un ezeru piekrastē (SLU Artdatabanken 2025; Wilson et al. 2025). Latvijā suga konstatēta slapjos un mitros zālājos, bieži upju vai strautu palienēs, dažkārt arī staignāju mežos, to izcirtumos, grāvjos, atrasta arī dīķa malā (Baroniņa 2003; DAP 2023).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Akotaino grīsli apdraud galvenokārt susināšana, arī zemes lietojuma veida maiņa. Nākotnē to var ietekmēt klimata pārmaiņas, galvenokārt vasaras temperatūru paaugstināšanās (Briede 2018), izraisot ilgstošu sausumu sugas dzīvotnēs. Spriežot pēc ekspertu novērojumiem, suga spēj pastāvēt ilgstoši neapsaimniekotos zālājos, mitros mežos un izkonkurēt citas sugas, ja vien hidroloģiskais režīms tai ir piemērots. Zviedrijā tā ir reta suga, sastopama tikai valsts centrālajā daļā, un, iespējams, sugu apdraud tas, ka sugai ir ierobežotas izplatīšanās spējas. Tā vairojas galvenokārt veģetatīvi, sēklas novērotas reti (SLU Artdatabanken 2025). Arī Polijā suga ir reta un vairojas galvenokārt veģetatīvi (Rutkowski 2014). Iespējams, līdzīga situācija ir Latvijā.
Aizsardzība. Lielākā daļa atradņu un arī lielākās sugas atradnes atrodas ārpus ĪADT un mikroliegumiem. Atrasta aizsargājamo ainavu apvidū “Veclaicene”, dabas liegumos “Vesetas palienes purvs”, “Mugurves pļavas”, dabas parkā “Kuja” u. c. Lai aizsargātu sugu, izveidots viens mikroliegums.NT
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Nav pieļaujama dzīvotņu susināšana, zemes lietojuma veida maiņa. Jāveic pētījumi par sugas izplatību un populācijas lielumu. Jānoskaidro, vai sugas atradnēs ir jāapsaimnieko dzīvotnes, vai sugas saglabāšanai aktuāla ir arī dabisko zālāju atjaunošana. Nozīmīgākajās, lielākajās atradnēs jānodrošina sugas aizsardzība. Jānovērtē populācijas lielums un jāprecizē, vai cenopopulācijās notiek sugas vairošanās ar sēklām vai dominē veģetatīvā vairošanās.
Autore: Liene Auniņa.
Summary. Wheat sedge – Carex atherodes. Rather rare in Latvia, occurring only in the eastern part of the country, mostly in the Vidzeme Upland. The EOO is 15,712 km2, and the AOO – 200 km2. The species may be more widespread within the known distribution area than currently known. The categories from LC to EN are equally possible, therefore the species has been assessed as NT. The population is severely fragmented. Data on population size and dynamics are unknown. Some records indicate that a single subpopulation can occupy even several hectares. C. atherodes grows in wet grasslands, openings and clearings of swamp woodlands, on the lakeshores and riverbanks. The species is mainly affected by drainage and land use change. However, it seems that C. atherodes sometimes benefits from grassland abandonment and outcompetes other species. The increasingly dry and hot summers may threaten the species in the long term. Most of the known subpopulations are outside the protected areas. It occurs in the “Veclaicene” Protected Landscape Area, the “Vesetas palienes purvs” and “Mugurves pļavas” Nature Reserves, and the “Kuja” Nature Park. One microreserve has been established. A species inventory and a population assessment are required. Species reproduction type should be checked as in some countries vegetative reproduction prevails and seed production is rare. The most significant species occurrences should be identified and protected. Drainage in the species’ habitats should not be permitted.
Literatūras saraksts
