Morfoloģija un bioloģija. Lapu sūna. Viengadīgi augi, kas attīstās uz ilgi paliekošas protonēmas (sievišķie un vīrišķie augi uz vienas protonēmas). Protonēmas plātnīšveida, to šūnas lēcveidīgi izliektas tā, lai vājā gaisma koncentrētos uz hlorofila granām, līdz ar to protonēmas mirdz īpatnējā zaļā krāsā (pati sūna nespīd). Audzes skrajas, gaišzaļas vai iezilganas, mīkstas, līdz 10 mm augstas. Stumbrs nezarots, smalks, bāli zaļš vai apakšdaļā brūngans. Sterilo dzinumu lapas divās rindās, tās gareni rombiskas. Visas lapas bez dzīslas, mala gluda. Setas 2–4 mm garas, veidojas stumbra galā. Sporangiji mazi (līdz 0,5 mm gari), ovāli, bez peristoma. Sporas ar lipīgu virsmu, tās izplata sīki posmkāji, piemēram, dažādas bruņērces un kolembolas. Veģetatīvā vairošanās ar lūstošiem protonēmas zariem (Liepiņa 2017; Ignatov et al. 2021).
Izplatība. Cirkumboreāla suga, plaši izplatīta Eiropā, Ziemeļamerikā un Āzijā. Eiropā sastopama no Pireneju pussalas līdz Urāliem un no Itālijas un Rumānijas līdz Fenoskandijai. Suga varētu būt izzudusi Baltkrievijā (GBIF 2023). Igaunijā biežāk konstatēta valsts A daļā (eElurikkus 2018), Lietuvā – tikai vienā vietā valsts Z daļā tuvu Latvijas robežai (Jukonienė 2021). Latvijā reta suga. Pirmo reizi konstatēta 1924. gadā uz smilšakmens (K. R. Kupfers). Līdz 1930. gadam bija zināma Vidzemes centrālajā un Z daļā (Malta 1930). Sākotnēji biežāk ievērota protonēmas stadijā un ilgstoši atzīmēta kā ļoti reta, galvenokārt ar smilšakmens alām saistīta suga (Apinis, Lācis 1936), kas vēlākajos gados netika konstatēta (Āboliņa 1968). Mūsdienās konstatētas arvien jaunas atradnes, samērā plaši suga sastopama visā Vidzemē Mazsalacas apkārtnē, Gaujas krastos pie Siguldas, Līgatnes apkārtnē, Lēdurgas pagastā, Valkas, Madonas, Aizkraukles apkārtnē, vietām aug Latgalē – Viļakas, Kārsavas un Krāslavas apkārtnē, arī Sēlijā – Dvietes un Daudzevas apkārtnē. 2011. gadā apkopotas ziņas par 21 atradni, trīs no tām ir izzudušas (Mežaka et al. 2011), bet 2022. gadā zināms jau 81 sugas novērojums (neņemot vērā ziņas par sugu tikai protonēmas stadijā). Vairākās atradnēs suga saglabājusies kopš 20. gs. Iespējams, sugas atradņu pieaugumu ir sekmējis briologu skaita un zināšanu pieaugums. Sastopamības apgabals (EOO) ir 31 019 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 280 km2.
Populācija. Eiropā sugas reģionālā populācija ir liela un stabila, bet vietām novērots neliels samazinājums. Nav precīzu datu par Latvijas reģionālās populācijas lielumu un pārmaiņām, taču apakšpopulācijas vērtējamas kā stabilas. Atradnēs sugas indivīdu aizņemtā platība ir vidēji līdz aptuveni 2 m2, bet netālu tie var tikt konstatēti uz vairāku izgāztu koku saknēm vai smilšakmens atsegumiem.
Biotopi un ekoloģija. Mezoacidofila suga (Apinis, Lācis 1936), sastopama uz noēnotiem, mitriem smilšakmens atsegumiem un smilšakmens alās, kā arī uz minerālaugsnes, kas ir saglabājusies uz izgāztām skujkoku saknēm, reti uz lapu koku – bērzu, melnalkšņu – saknēm noēnotos skujkoku vai jauktos mežos ar augstu gaisa mitrumu. Satopama arī susinātos mežos, ja saglabājas piemērots mikroklimats un substrāts, bieži purvainu mežu vai purvu malās. Piemērotos apstākļos var aug arī antropogēni ietekmētās, bet maz izmantotās vai pamestās vietās – ceļa malā, smilšakmens pagrabalās. Sugai piemērotais substrāts ir efemers un neprognozējams, īpaši sakņu daļas mežos. Iežu atsegumi ir relatīvi ilglaicīgāki. Substrāta kolonizācijas laiks nav zināms. Suga ir vājš konkurents, tomēr spēj strauji kolonizēt piemērotu substrātu. Pavadošās sugas ir viļņainā lācīte Atrichum undulatum, Millera somenīte Calypogeia muelleriana, divsmaiļu pumpurzarene Cephalozia bicuspidata, kārpainā divzobīte Dicranella cerviculata, spurainā divzobīte D. heteromalla, līklapu šķībvācelīte Plagiothecium curvifolium, garpumpuru polija Pohlia proligera (B. Bambes, A. Opmaņa, U. Suško novērojumi).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu var apdraudēt klimata pārmaiņas, biotopu kvalitātes izmaiņas (gaismas vai mitruma apstākļi) un augsnes apstrāde (Sérgio et al. 2013). Sugas lapas ir ļoti plānas, pat neliela izžūšana augus iznīcina. Mežsaimnieciskās darbības (un meliorācijas) rezultātā tiek izmainīts mikroklimats, izcērtot mežus tiek iznīcināts sugai potenciālais substrāts – izgāztu koku saknes. Smilšakmens biotopos suga izzūd intensīvi apmeklētās vietās, kur pieaug mehāniski traucējumi (izmīdījums, skrāpēšana) vai mainās vides parametri (zūd noēnojums, sienas apkvēpst no dedzināšanas), kā arī sugu negatīvi ietekmē aizaugšana un dabiskā sukcesija. Sagaidāms, ka negatīvā ietekme uz sugu nākotnē pieaugs. Ņemot vērā pastāvošos draudus, Latvijā novērtēta kā gandrīz apdraudēta suga (NT).
Aizsardzība. Latvijā aizsargājama suga. Lai aizsargātu tās dzīvotnes, jāparedz iespēja veidot arī mikroliegumus. Lielākā daļa (>80%) atradņu ir ĪADT: Gaujas Nacionālajā parkā, Krustkalnu dabas rezervātā, dabas liegumos “Stompaku purvi”, “Gruzdovas meži”, “Seržu tīrelis”, “Vjadas meži”, “Kadājs”, “Mežole”, “Sedas purvs”, “Ziemeļu purvi”, “Vidzemes akmeņainā jūrmala”, “Purgaiļu purvs”, “Linezers”, “Aklais purvs”, “Dvietes dumbrāji”, “Aizkraukles purvs un meži”, “Vesetas palienes purvs”, aizsargājamo ainavu apvidū “Ziemeļgauja”, mikroliegumos “Igaunijas riests” un “Bulvāra riests” (DAP 2023). Piemērotās mežaudzēs jāsaglabā neskartas izgāzto koku sakņu daļas ar augsni. Veicot mežizstrādi sugas atradnēs, jāsaglabā koku grupas ar paaugu un pamežu. Jānovērš darbības, kas var negatīvi ietekmēt mikroklimatu. Jāizpēta sugas bioloģiskie un ekoloģiskie faktori: cik drīz suga kolonizē jaunu substrātu, cik ātri sasniedz nākamo piemēroto vietu, kāda ir vietējo populāciju dinamika, kādi vides faktori ietekmē augšanas gaitu un atradnes lielumu. Jāturpina mērķtiecīgas sūnu ekspertu mācības un iesaiste jaunu atradņu identificēšanā.
Autori: Ilze Kukāre*, Ansis Opmanis, Līga Strazdiņa.
Summary. Luminous moss – Schistostega pennata. A widespread moss in Europe, North America and Asia. It was first found in Latvia by K. R. Kuppfer in 1924 on sandstone. Today, it is quite widespread throughout Vidzeme, growing in places in Latgale, also in Selonia. In 2022, there were already 81 records of the species. EOO is 31,019 km2, and AOO is 280 km2. There are no exact data on the size and changes of the regional population of the species in Latvia; however, subpopulations are to be assessed as stable. The species grows on shaded, moist sandstone (Devonian) outcrops and in sandstone caves, as well as on mineral soil preserved on discarded conifer roots, and rarely on deciduous tree roots – such as those of birch and black alder – in shaded coniferous or mixed forests with high air humidity. The species is threatened by logging, land drainage, mechanical disturbances (trampling, scraping), and habitat changes. In view of existing threats, it is assessed as Near Threatened (NT). A protected species in Latvia. To protect its habitats, the possibility to create micro-reserves should also be considered. Most (>80%) of the species’ localities are found in protected nature territories, e.g. the Gauja National Park, the Krustkalni Strict Nature Reserve, the “Stompaku purvi” and “Gruzdovas meži” Nature Reserves. In suitable forest stands, undisturbed roots of fallen trees with soil must be preserved. During forestry operations, groups of trees with understory and ground vegetation should be maintained in areas where the species has been recorded. Activities that may negatively affect the microclimate should be avoided. Scientific research on the species’ biology and ecological factors is needed: how quickly the species colonizes new substrates, how quickly it reaches the next suitable site, the dynamics of local populations, and which environmental factors influence its growth and the size of its localities. Targeted training of moss experts and their involvement in the identification of new localities should continue.
Literatūras saraksts
