Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs 15–60 cm augsts lakstaugs. Sakne masīva, sulīga. Stublājs stāvs, reti pacils, dobs, slaids, nezarots. Piezemes lapas garos kātos, iegareni olveida, 4–12 cm garas, 1,5–4 cm platas, pamats sirdsveida, lapas mala strupi rantaina līdz zāģzobaina. Stublāja augšējās lapas sēdošas, lancetiskas. Ziedkopa blīva, galviņveida, 2–3 cm diametrā. Pie ziedkopas pamata olveidīgi lancetiskas vīkala lapas, mazliet īsākas nekā ziedkopa. Vainaglapas zili violetas, ziedēšanas sākumā ragveidīgi izliektas, stobrveida, vēlāk sadalās šauri lineārās plūksnās. Auglis – daudzsēklu pogaļa ar 2 (3) cirkņiem. Zied maijā un jūnijā (Cepurīte 2003; Priedītis 2014). Vairojas tikai ar sēklām (Durka 2002). Vidējais sēklu izplatīšanās attālums ir 0,1–1 m (Lososová et al. 2023).
Izplatība. Suga sastopama Eiropas centrālajā un R daļā. Tuvākās valstis, kur tā novērota, ir Polija un Ukraina (Fatare, Cepurīte 1987; Castroviejo et al. 2010; GBIF 2022). Zināma viena sugas atradne Somijā, kur tā tiek uzskatīta par svešzemju sugu (Piirainen 2022); suga introducēta Krievijas ZR daļā (Castroviejo et al. 2010). Latvijā suga atrodas uz Z no vienlaidu areāla. Kopš 1985. gada zināma viena atradne Daugavas ielejā iepretim Pļaviņām (Fatare, Cepurīte 1987; Cepurīte 2003). 2020. gada vasarā tajā netika konstatēts neviens indivīds, jo atradne iznīcināta – 2020. gadā tajā bija griķu tīrums. Tomēr pastāv iespēja atrast sugu šajā apkārtnē piemērotās dzīvotnēs. 2023. gadā konstatēta atradne Tukuma novadā pie Spirgus (DAP 2023). Sastopamības apgabals (EOO) un apdzīvotā platība (AOO) ir 8 km2.
Populācija. Populācijas lielums un indivīdu skaita dinamika Latvijā nav pētīta un nav zināma. Ilgstoši bija zināma tikai viena atradne mēreni mitrā terases pļavā Daugavas krastā, bet pēc tās atklāšanas 1985. gadā jau 1989. gadā 80% populācijas tika iznīcināti, uzarot pļavu (Cepurīte 2003). Iespējams, daļa populācijas appludināta, veidojot Pļaviņu HES ūdenskrātuvi 1965. gadā. Šī ir Latvijā uz izzušanas robežas esoša suga. Izzudušajā atradnē bija ne vairāk kā 60–100 ziedoši indivīdi (Priedītis 2014). Kopš 1991. gada Latvijā nav ievākts neviens šīs sugas herbārija paraugs (LATV, DAU). 2023. gadā jauna atradne ar dažiem indivīdiem atklāta Tukuma novadā pie Spirgus, tajā konstatēti divi indivīdi (DAP 2023) – iespējams, ne visi tika atrasti. Atradne ir stipri antropogēni ietekmēta – blakus tai atrodas grants karjers, kapi, lauksaimniecības zeme. Visticamāk, šeit saglabājies neliels fragments no zālāja, kas agrāk bijis lielāks.
Dzīvotnes un ekoloģija. Aug vāji skābās līdz vāji bāziskās, dažkārt kaļķainās, barības vielām nabadzīgās augtenēs (Tichý et al. 2023). Eiropas centrālajā daļā sugas optimālās dzīvotnes ir gan kaļķaini zāļu purvi un zilganās molīnijas zālāji, gan sausi polidominanti zālāji, kur pārsvarā aug platlapju augu sugas (Sádlo et al. 2007). Latvijā suga atrasta mēreni mitrās pļavās (Cepurīte 2008; E. Grolle, nepubl. dati). Atradnē pie Spirgus suga aug mēreni mitrā zālājā, kur dominē mitru vietu graudzāle parastā ciņusmilga Deschampsia cespitosa, pļavas bitene Geum rivale, purva gandrene Geranium palustre (E. Grolle, nepubl. dati). Daugavas terasē tā auga zālājā ar skraju veģetāciju kopā ar parasto vizuli Briza media, pūkaino pļavauzīti Helictotrichon pubescens, parasto pīpeni Leucanthemum vulgare, apiņu lucernu Medicago lupulina (Fatare, Cepurīte 1987).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugas atradnes visvairāk apdraud zālāju neapsaimniekošana un aizaugšana, kā arī dabisko zālāju uzaršana un cita zemes lietojuma veidu maiņa.
Aizsardzība. Abas atradnes atrodas ārpus ĪADT.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Teorētiski iespējams sugu atrast citviet tai piemērotos zālājos. Ja suga tiek atrasta, tai jāveido mikroliegums un jāsaglabā dzīvotne, nodrošinot tai atbilstošu aizsardzības režīmu, kas nepieļauj zemes lietojuma veida maiņu, kā arī, apsaimniekojot zālāju – pļaujot un savācot sienu vai ekstensīvi ganot. Tā kā vienīgajā droši zināmajā atradnē (Tukuma apkārtnē) indivīdu skaits ir ļoti mazs, pēc situācijas papildu izpētes vēlama populācijas papildināšana.
Autore: Gunta Evarte-Bundere.
Summary. Round-headed rampion – Phyteuma orbiculare. Very rare in Latvia. Since 1985, one locality was known in the River Daugava Valley in central Latvia near Pļaviņas. In 1989, 80% of the population was destroyed by converting the grassland into arable land. In 2020, the locality was fully destroyed (arable land established). The extinct locality once contained a maximum of 60–100 flowering plants. In 2023, the species was found on a new site near Spirgus (Tukums municipality). Both the AOO and the EOO are 8 km2. The population size and dynamics of the number of individuals in Latvia are unknown. This species in Latvia is close to extinction. The only currently known site in Spirgus occurs in a mesic grassland that has been heavily affected, most likely only a small fragment of a previously larger semi-natural grassland has survived. Probably the species occurs elsewhere in suitable habitats. The species’ habitats are threatened by a lack of management, overgrowing and conversion of semi-natural grasslands into other land use types. Both recorded localities in Latvia are situated outside the protected areas. To protect the species, an appropriate protection status for the only currently known site should be established to prevent land use change and its habitat should be preserved by ensuring appropriate management (mowing and grazing).
Literatūras saraksts
