Morfoloģija un bioloģija. Atlantijas lasis ir anadroma, pelaģiska zivs ar slaidu, nedaudz no sāniem saplacinātu, parasti 50–125 cm garu ķermeni. Mazuļiem uz sāniem vairāki lieli tumši, vertikāli plankumi un gar sānu līniju redzami sarkanīgi punkti. Taukspura dzeltenpelēka, caurspīdīga, atšķirībā no līdzīgā taimiņa Salmo trutta, kam tā ir ar sarkanīgi oranžu malu. Lašu smoltiem – mazuļiem, kas ir gatavi migrācijai uz jūru, lai tur barotos, – ķermenis sudrabots. Pieaugušajiem indivīdiem muguras daļa zaļganpelēka vai zilganpelēka, vēdera – sudrabaina. Virs sānu līnijas un uz žaunu vākiem nelieli melni plankumi. Augšžoklis sniedzas līdz acs orbītas aizmugurējai malai – taimiņam tas sniedzas aiz acs orbītas malas. Nārsta migrācijas laikā ķermeņa krāsojums tumšāks – tēviņiem ar sarkanīgiem plankumiem, apakšžokļa gals āķveidā izliecas. Sugai izteikts instinkts atgriezties uz nārstu dzimtajā upē (Kottelat, Freyhof 2007). Parasti dzimumgatavību sasniedz 3–5 gadu vecumā. Daļa indivīdu (lielākoties tēviņi) dzimumbriedumu var sasniegt arī mazuļa stadijā un piedalīties nārstā. Nārsto rudenī. Mātītes ikru nēršanai un inkubācijai upē oļainā gruntī veido padziļinājumus – nārsta ligzdas. Mātīte var veidot līdz pat sešām ligzdām, un abi dzimumi ir poligāmi. Daļa lašu pēc nārsta iet bojā, pārējie uzreiz pēc tā vai pārziemošanas upē atgriežas jūrā. Kāpuri izšķiļas no marta līdz jūlijam (atkarībā no reģiona). Augot un attīstoties mazuļi upē pavada 1–5 gadus (Latvijā 1–3 gadus). Sasniedzot 10–15 cm garumu, tie smoltificējas un pavasarī (aprīlī līdz jūnijā) vai mazākā apjomā rudenī migrē uz jūru. Jūrā barojas 1–3 (retāk četrus) gadus. Latvijā dzīves ilgums 4–5 gadi.
Izplatība. Atlantijas lasis sastopams Atlantijas okeānā Z puslodes mērenajā un arktiskajā joslā. Dabiskā izplatība sniedzas no Atlantijas okeāna Z daļas upju baseiniem un Baltijas jūras līdz Pireneju pussalai (Portugālē). Sastopams arī Atlantijas okeāna R daļā no Islandes un Grenlandes D daļas līdz Konektikutas upei (ASV). Rezidenta lašu apakšpopulācija sastopama Namsena upes augštecē Norvēģijā. Suga introducēta Čīlē, Argentīnā un Jaunzēlandē (Kottelat, Freyhof 2007). Baltijas jūras lašupju laši reti migrē ārpus Baltijas jūras, tāpat laši no Atlantijas okeānā ietekošajām upēm reti iepeld Baltijas jūrā. Baltijas jūras sateces baseinā ir arī atsevišķas ezerus apdzīvojošas populācijas Krievijā, Somijā un Zviedrijā (Karlsson, Karlström 1994; Lumme et al. 2016). Latvijā konstatēts 37 upēs, taču regulāri tikai 13 upēs. Tā sastopamību būtiski ietekmē migrācijas šķēršļi un dzīvotņu piemērotība – dominējošais substrāts, straumes ātrums, noēnojums, ūdens temperatūra u. c. (skatīt sadaļu “Biotopi un ekoloģija”). Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 34 556 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 488 km2, taču, ņemot vērā pieejamo informāciju par lašu nārstam un mazuļu attīstībai piemēroto dzīvotņu izvietojumu, domājams, ka Ventas un Gaujas baseinā lašu mazuļu reālā apdzīvotā platība varētu būt nedaudz plašāka (BIOR dati). Arī jūrā lašu izplatība ir plašāka nekā šobrīd zināmās atradnes, taču tajā ir grūti nodalīt dažādu valstu lašu reģionālās populācijas, kuru stāvoklis būtiski atšķiras (ICES 2021).
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Bieži sastopams Eiropas ūdeņos, un tas galvenokārt ir saistīts ar krājuma masveida papildināšanu ar audzētavās mākslīgi pavairotiem lašiem. Taču kopumā sugas sastopamība tās dabiskajā izplatības areālā ir mazinājusies. Eiropā populācija trijās paaudzēs ir sarukusi par 36%, taču dabiskā krājuma samazinājums ir ievērojami lielāks (Sayer 2024). Baltijas jūras sateces baseinā sekmīgs nārsts notiek vairākās upēs Zviedrijā, Somijā, Igaunijā, Krievijā, Latvijā un Lietuvā. Polijā, Vācijā un Dānijā dabiskās lašu populācijas ir zaudētas. Skaitliski lielākās lašu populācijas nāk no Botnijas līča Z daļas lašupēm (nozīmīgākā – Tornionjoki/ Tornelvena). Lielākajā daļā Zviedrijas lašupju novēro smoltu produkcijas – krājuma galvenā indikatora – pieaugumu. Vairākās no tām agrāk ir veikta krājuma mākslīga papildināšana. Latvijas lašupēs krājums turpina būt nepietiekams ilgtspējīgas reģionālās populācijas nodrošināšanai, un tam ir lielas ikgadējās svārstības; smoltu produkcija ilgstoši nesasniedz 75% potenciāla (ICES 2021). Dabiskais nārsts regulāri (vismaz katru otro gadu) notiek septiņās upēs un to pietekās – kopumā 13 upēs. Produktīvākā no dabiskajām lašupēm ir Salaca, kurā produkcijas potenciāls ir 30 000 smoltu, taču kopš 2005. gada tikai četras reizes sasniegti vismaz 75% šī potenciāla. Pārējās lašupēs vairumā gadu smoltu produkcija nesasniedz pat 5% potenciāla, gadā dodot mazāk nekā 3000 smoltu. Gaujā un Ventā krājumu papildina arī mākslīgi, ik gadu ielaižot vairākus tūkstošus smoltu, – tādēļ tās sauc par jaukta tipa lašupēm. Tomēr lašu populāciju stāvoklis tajās nav ievērojami uzlabojies, kas, visticamāk, skaidrojams ar dzīvotņu degradēšanos (aizaugšanu, nogulumu uzkrāšanos), iespējams, arī ar sliktākām barošanās sekmēm jūrā. Dzīvotņu kvalitātes samazinājums Latvijā ir nepārtraukts un trijās paaudzēs (15 gadi) pārsniedz 30%, tādēļ suga ir novērtēta kā jutīga (VU). Daugavā pēc HES izbūves lašu populācija tiek uzturēta mākslīgi, ik gadu ielaižot valsts zivjaudzētavās “Tome” un “Dole” izaudzētus smoltus, kas ir iezīmēti, nogriežot taukspuru. Retos gadījumos atsevišķi dabiskas izcelsmes lašu mazuļi ir konstatēti Lielajā un Mazajā Juglā, kur arī periodiski tiek veikta krājuma papildināšana (ICES 2021).
Biotopi un ekoloģija. Nārsts un mazuļu attīstība notiek upēs, kur ūdens temperatūra vismaz trīs mēnešus gadā pārsniedz 10 °C, bet ilgāk kā dažas nedēļas vasarā nepārsniedz 20 °C. Ziemeļeiropā apdzīvo arī aukstūdens ezerus. Nārsto upju posmos, kur seklas straujteces mijas ar gultnes padziļinājumiem un lēnāku ūdens plūsmu. Ezeru populācijas migrē nārstot uz pietekām. Nārstam ir nepieciešams grants un (vai) oļu substrāts. Latvijā nārsto parasti no oktobra vidus līdz novembra vidum. Mazuļi barojas ar straumes nestajiem un epibentiskajiem bezmugurkaulniekiem. Jūrā barojas galvenokārt ūdens virsējos slāņos ar reņģēm, brētliņām, trīsadatu stagariem. Nārsta laikā saldūdeņos nebarojas (Kottelat, Freyhof 2007).
Izmantošana un tirdzniecība. Lašu zvejai Baltijas jūras reģionā, tostarp Latvijā, ir senas tradīcijas. Vēl šī gadsimta sākumā nozveja jūrā pārsniedza 20 000 lašu gadā, šobrīd – tā ir līdz 1000 lašiem gadā – piekrastē suga lomos nonāk kā piezveja citu zivju sugu zvejā. Specializēta lašu zveja Latvijā līdz 2022. gadam notika tikai atklātā jūrā, taču 2022. gadā tā apturēta. Upēs lasi lomā paturēt atļauts zvejā un makšķerēšanā Daugavā (tostarp Buļļupē). Limitēta pēcnārsta lašu ieguve licencētajā makšķerēšanā ir atļauta Salacā, Jaunupē un Svētupē.
Apdraudējums. Baltijas jūras reģiona lašu apakšpopulācijām ir vienoti barošanās apgabali, kuros tās sajaucas. Zvejojot šajos apgabalos, nav iespējama selektīva spēcīgāko krājumu lašu ieguve, tādēļ no šādas zvejas visvairāk cieš vājākās apakšpopulācijas, tostarp arī Latvijas lašupju laši (ICES 2021). Tāpēc visos Baltijas jūras zvejas rajonos no tās dienvidiem līdz Olandes salām 2022. gadā lašu zveja tika apturēta (Padomes Regula Nr. 2022/2090). Apdraudējumu sugai turpina radīt nelegālā zveja. Vēsturiski nozīmīgs drauds ir bijusi hidrobūvniecība, taču šobrīd jaunu HES izbūve Latvijas lašupēs ir aizliegta. Aukstūdens suga, tādēļ to būtiski apdraud pārmērīgs ūdens temperatūras pieaugums, kas periodiski ir novērojams lašupēs. Suga ir jutīga arī pret ūdenī izšķīdušā skābekļa trūkumu, kas ir cieši saistīts ar ūdens temperatūras paaugstināšanos. 2017. gadā Gaujā novērota pirmsnārsta lašu mirstība, taču, veicot atsevišķu eksemplāru virusoloģisko un bakterioloģisko pārbaudi, primārais mirstības cēlonis netika noskaidrots. Turpmākajos gados par pirmsnārsta mirstības gadījumiem ziņas nav saņemtas. Līdzīgi pirmsnārsta mirstības gadījumi tiek novēroti citās Baltijas jūras reģiona valstīs un ir iespējama to atkārtošanās arī Latvijā (ICES 2021).
Aizsardzība. ES nozīmes un Latvijā īpaši aizsargājama suga, kuras nārsta vietu aizsardzībai var veidot mikroliegumus. Sugas juridiskais aizsardzības statuss ir jāsaglabā. Suga sastopama sešās ĪADT – Gaujas Nacionālajā parkā, dabas liegumos “Ances purvi un meži”, “Ventas ieleja”, “Vitrupes ieleja”, dabas parkā “Salacas ieleja” un aizsargājamo ainavu apvidū “Ziemeļgauja”. Papildus esošajiem ieguves ierobežojumiem sugas stāvokļa uzlabošana galvenokārt ir iespējama, palielinot nārsta un mazuļu attīstībai piemērotu dzīvotņu platību, kvalitāti un pieejamību. Tādēļ ir jāatjauno degradētās dzīvotnes – katrai upei izskatāms savs, zinātniski pamatots risinājums. Jāveic lašupēs identificēto migrācijas šķēršļu pārvaramības nodrošināšana, ja virs šķēršļa ir vai, veicot atjaunošanas darbus, var būt potenciālas sugas dzīvotnes. Reģionālās populācijas stāvokli var uzlabot, arī apkarojot maluzveju un veicot pasākumus piesārņojuma mazināšanai. Lai stabilizētu populācijas stāvokli, Gaujā un Ventā jāturpina krājuma papildināšana.
Autors: Jānis Bajinskis.
Summary. Atlantic salmon – Salmo salar. The natural range of the species extends from the river basins of the North Atlantic and Baltic Sea to the Iberian Peninsula. It is also found in the western Atlantic. In Latvia, it is found in 37 rivers, but wild salmon spawning regularly occurs in 13 rivers. The EOO is 34,556 km2, and the AOO is 488 km2. In Latvian salmon rivers, the overall stock status remains insufficient to support a sustainable regional population and is characterised by large annual fluctuations; smolt production is consistently below the target of at least 75% of its potential. In the River Salaca, the most productive wild salmon river in Latvia, there have only been four productive generations (at least 75% of the smolt production potential) since 2005. In other salmon rivers, smolt production is less than 5% of potential in most years. Despite fishing regulation and intensive supplementary releases of reared salmon in mixed salmon rivers, the overall status of the regional population has not improved, probably due to continuous habitat degradation in rivers (overgrowth, sediment accumulation) and possibly also due to poorer feeding success at sea. Habitat mapping data show that the decline in habitat quality at the national level is continuous and exceeds 30% over three generations (15 years). The species is therefore assessed as Vulnerable (VU). It is an anadromous, pelagic, coldwater fish species, spawning and juvenile development take place in the rapid sections of rivers, while the main feeding, growth and maturation take place in the sea. Spawning occurs in rivers where water temperatures exceed 10 °C for at least three months of the year, but do not exceed 20 °C for more than a few weeks in summer. Salmon is a species of EU importance and protected species in Latvia, for which micro-reserves can be established to protect spawning grounds and for which harvest restrictions have been established in Latvian waters. The main way to improve the status of salmon is to increase the area of habitats suitable for spawning and juvenile development and to increase their accessibility for migration from the sea. The status of the regional salmon population can also be improved by eliminating illegal catches.
Literatūras saraksts
