Morfoloģija un bioloģija. Atlantijas store ir anadroma zivs. Pieauguša indivīda vidējais garums ir 2–3 m un svars 100–200 kg. Tēviņi parasti ir mazāki nekā mātītes (Collins et al. 2000). Ķermeņa krāsojums no misiņa dzeltenbrūna līdz brūnganzaļam, vēders – balts. Saldūdeņos pieaugušo indivīdu krāsojums parasti ir tumšāks (pelēcīgs līdz pat melns). Uz ādas piecās rindās izkārtoti rombiski kaula vairodziņi, jaunākiem indivīdiem vairodziņu centrālais pacēlums ir augstāks un malas asas, vecākiem – gludas (Vladykov, Greeley 1963). Uz sāniem 24–40 kaula vairodziņi. Ķermeņa forma vārpstveida, šķērsgriezumā piecstūraina. Aste heterocerkāla. Mute vērsta uz leju, purns iegarens un muguras skatā trīsstūra formas. Starp mutes atveri un purnu četri gludi taustekļi, kas atrodas tuvāk mutes atverei (Kottelat, Freyhof 2007). Nārsts nenotiek katru gadu, un intervāli dažādos reģionos atšķiras (tie var būt pat pieci gadi). Augstas hibridizācijas spējas ar citu sugu storēm. Vecums, kurā sasniedz dzimumgatavību, izplatības areāla robežās stipri atšķiras – tēviņiem tas ir 7 līdz 25 gadu, bet mātītēm – 9 līdz 30 gadu vecumā. Maksimālais reģistrētais vecums ir 60 gadi (Gessner et al. 2019; Froese, Pauly 2021).
Izplatība. Sastopama Atlantijas okeāna Ziemeļamerikas piekrastes ūdeņos no Sentlorensas upes Kanādā līdz Meksikas līcim ASV ar nārsta upēm abās valstīs. Pēc piezvejas datiem var secināt, ka Eiropā tās barošanās biotopi jūrā pamatā iekļauj Baltijas jūru, tostarp Botnijas līci, Kategatu un Skageraku, Ziemeļjūras D daļu no Skandināvijas pussalas (Bergena) līdz Lamanšam un Atlantijas okeāna DA daļu ar Biskajas līci (Gessner et al. 2007). Reintroducēto storu nārsts un pēcnācēji Baltijas jūras baseinā nav konstatēti (eElurikkus 2019). Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka 13. un 14. gs. Atlantijas store Daugavā ir bijusi parasta suga. Tās atliekas konstatētas arī Gaujas, Salacas un Ventas baseinos. 20. gs. Latvijas ūdeņos bijuši vien daži sugas novērojumi. Pēdējais dabiskā nārsta stores noķeršanas gadījums ir zināms 1963.–1964. gadā. Mūsdienās piekrastē periodiski tiek konstatēti tikai 2013. un 2014. gadā Daugavā un kaimiņvalstu upēs reintrodukcijas nolūkos ielaistie indivīdi (Purvina, Medne 2018; Purvina et al. 2019).
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Dabiskas reģionālās populācijas, kas veiksmīgi vairojas, joprojām pastāv vismaz 14 Atlantijas okeāna piekrastes upēs ASV un vairākās upēs Kanādā (Hilton, Fox 2022). Rietumeiropā sugas reģionālā populācija samazinājās
Biotopi un ekoloģija. Bentiska zivs, dzīvo pa vienai vai mazos baros, jūrā galvenokārt dziļumā līdz 50 m, apgabalos ar mīkstu grunti. Veic tālas migrācijas (līdz 1450 km). Barojas galvenokārt iesāļūdeņos piekrastes zonā – galvenie barības objekti ir bezmugurkaulnieki, piemēram, gliemji un vēžveidīgie. Nārsto lielo upju grīvās. Baltijas jūras sateces baseina upēs tām uz nārstu būtu jāierodas pavasarī un upes jāpamet uzreiz pēc nārsta. Nārsto straujos (līdz 2,2 m/s), dziļos upju posmos ar cietu grunti – pamatiežiem, oļiem, granti. Nārstam nepieciešamā ūdens temperatūra ir 13–22 °C (Gessner et al. 2019). Ikri bentiski, pielīp pie grunts. Juvenilie indivīdi upēs uzturas 2–5 gadus.
Izmantošana un tirdzniecība. Reintroducēto storu piezvejai Latvijas piekrastē ir gadījuma raksturs. Tāpat kā citas storu sugas, tiek audzētas akvakultūrā, jo to ikri ir delikatese un tiek izmantoti arī kosmētikas ražošanā.
Apdraudējums. Galvenie sugas izzušanas cēloņi Baltijas jūrā, visticamāk, ir saistīti ar klimata pārmaiņām, ūdens kvalitātes pasliktināšanos, intensīvu ieguvi un aizsprostiem nārsta upēs. Vēsturisko nārsta vietu pieejamību un kvalitāti ir ietekmējusi hidrobūvniecība (aizsprosti, bagarēšana, ostu izbūve un krasta pārveidošana), kas apdraud arī reintrodukcijas sekmes (Gessner et al. 2019). Reintrodukciju apdraud arī nejauša piezveja.
Aizsardzība. ES nozīmes aizsargājama suga, kuras aizsardzību nosaka arī dažādi starptautiskie līgumi, tostarp HELCOM un CITES konvencija. HELCOM paredz zvejas regulējumu sugas aizsardzībai, un kopš 2018. gada tās ietvaros tiek īstenots kopīgs Baltijas jūras reģiona valstu storu rīcības plāns (Gessner et al. 2019), kas paredz gan ex situ sugas aizsardzības pasākumus, gan nārsta un mazuļu attīstībai piemērotu dzīvotņu atjaunošanu un starptautisku sadarbību. Baltijas jūras reģionā jau 2006. gadā tika uzsākta sugas reintrodukcija, izmantojot materiālu no Sentdžonsas upes Kanādā, kur ir ģenētiski tuvradniecīgākās stores Baltijas jūrā vēsturiski sastopamajām (Purvina et al. 2019). Arī zinātniskā institūta BIOR zivju audzētavā “Tome” 2012. gadā eksperimentāli tika uzsākta Atlantijas storu mazuļu audzēšana un Daugavā pie Mangaļsalas 2013. un 2014. gadā tika ielaisti attiecīgi 1500 un 2000 mazuļi (Purvina, Medne 2018). Storu ielaišana turpināta arī 2021.–2024. gadā Gaujā. Suga ir jāiekļauj arī Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.
Autors: Jānis Bajinskis.
Summary. Atlantic sturgeon – Acipenser oxyrinchus. Anadromous fish. The Baltic Sea subpopulation is currently considered possibly extinct in the wild. Archaeological evidence shows that it was a common species in the River Daugava in the 13th and 14th centuries (also found in the Gauja, Salaca and Venta river basins). There are only a few records of the species in Latvian waters, with the last known record of a wild Atlantic sturgeon in Latvia dating back to 1963–1964. Today, only individuals previously reintroduced in the River Daugava and neighbouring rivers are caught in coastal fishing, and their natural reproduction in rivers has not yet been documented. Most of the sturgeon reintroduced into the Baltic Sea basin have not yet reached sexual maturity; reproduction can be expected in the future. Individuals live separately or in small groups, mainly at depths of up to 50 m, in areas with soft substrates. The species migrates over long distances (up to 1,450 km). In the Baltic Sea region, the availability and quality of spawning grounds have been significantly affected by river modifications (dams, dredging, harbour construction and shoreline alterations), which threatens the success of the reintroduction. The reintroduction of the species in the Baltic Sea region began in 2006. In Latvia, Atlantic sturgeon rearing started on an experimental basis in 2012, and 1,500 juveniles were released in the River Daugava near Mangalsala in 2013. An additional 2,000 juveniles were released in 2014. The release of sturgeon was continued in 2021–2024 in the River Gauja. It is a species of EU importance, whose conservation in Latvia is regulated by various international agreements, including HELCOM and CITES. The species needs to be included on the list of protected species of Latvia.
Literatūras saraksts
