Morfoloģija un bioloģija. Lapu sūna. Augi blīvos, līdz 1 cm augstos klājienos. Stumbrs 0,3–1,0 cm, lejasdaļā ar rizoīdu tūbu. Lapas gludas, šauri lancetiskas. Mitras lapas atstāvošas, bet sausas piekļaujas tuvāk stumbram. Lapas dzīsla plata, izbeidzas nedaudz pirms lapas galotnes. Sporofītu veido reti. Sporangiji bez peristoma, setas gaišdzeltenas. Līdzīga zilganzaļajai kaļķenītei G. aeruginosum, bet tai ir lielākas lapu šūnas un sausas lapas ir izteikti sarotītas, kā arī tā aug uz periodiski applūstošiem akmeņiem, kur ir bāziska vide, nevis uz stāvošiem atsegumiem kā G. calcareum (Atherton et al. 2010; Liepiņa 2017).
Izplatība. Mērenā klimata joslas suga augstuma amplitūdā 15–560 m. v.j.l. Sastopama Rietum-, Centrāl- un Dienvideiropā, kā arī Makaronēzijā. Eiropā reti sastopama uz ziemeļiem līdz Skandināvijas pussalas dienvidiem, Somijā un Krievijas ZR daļā. Izplatīta līdz Ziemeļāfrikai un Āzijas DR daļai (Sérgio et al. 2006; González-Mancebo et al. 2008; Gabriel et al. 2011; Blockeel et al. 2014). Latvijā kopumā konstatētas 25 sugas atradnes dažādos valsts reģionos. Pirmo reizi tā atrasta 1913. gadā pie Staburaga (K. R. Kupfers). Līdz 1959. gadam konstatētas vēl septiņas atradnes Vidzemē un Sēlijā, no tām vismaz četras atradnes iznīcinātas līdz ar Pļaviņu HES būvniecību – Koknesē Pērses ielejā (N. Malta, 1920), pie Pļaviņām Daugavas krastā (J. Strautmanis, 1925), atradne starp Altonu un Staburagu (N. Malta, 1930) un atradne pie Staburaga klints (A. Āboliņa, 1959). Mūsdienās līdz 2020. gadam apkopoti dati par 18 atradnēm Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē (B. Bambe, 1999, 2009, J. Kluša, 2015, A. Opmanis, 2003–2020, I. Rēriha, 2002–2009, U. Suško, 1991). Sugai nozīmīgas atradnes koncentrējas Gaujas senlejā un Šlīteres Zilo kalnu gravās. Konstatēta arī Lielupes kreisajā krastā uz Bornsmindes dolomīta atseguma Rundāles pagastā, Kalamecu un Markuzu gravās uz dolomītiežu atsegumiem Gaujienas pagastā. Sastopamības apgabals (EOO) ir 24 377 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 68 km2. Sugas izplatību ierobežo piemērotu dabisko biotopu izplatība un sastopamība, tāpēc būtiskas izplatības pārmaiņas Latvijā nav gaidāmas.
Populācija. Eiropā suga ir plaši sastopama, kopējā reģionālā populācija ir liela un stabila (Sim-Sim 2019). Latvijā sugas reģionālā populācija nav pētīta. Lai gan suga saistīta ar biotopiem, kuru aizsardzības stāvoklis valstī novērtēts kā labvēlīgs (DAP 2020), tomēr, ņemot vērā, ka šo biotopu platība nepalielināsies, nav pamata uzskatīt, ka sugas apakšpopulāciju skaits būtiski palielināsies.
Biotopi un ekoloģija. Pēc zināmo herbāriju datiem, Latvijā visbiežāk konstatēta uz smilšakmeņiem, nelielās alās, uz dolomītiem un to spraugās, avotu tuvumā, kur izgulsnējas kaļķi. Aug sugu sabiedrībās ar greizknābīšu sarkanlapi Bryoerythrophyllum recurvirostrum, lielo cepureni Encalypta streptocarpa, osmundu spārneni Fissidens osmundoides (J. Klušas, A. Opmaņa novērojumi), sīko spārneni Fissidens pusillus, tievo gredzenvācelīti Gyroweisia tenuis, zilējošo skrajlapīti Mnium stellare, praulu četrzobi Tetraphis pellucida (Liepiņa 2017), tufa krūmzarīti Eucladium verticillatum, gludkausītēm Mesoptychia spp. (Blockeel et al. 2014).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Lai gan suga vietām var būt apdraudēta, Eiropas mērogā tai lielu apdraudējumu nav (Sim-Sim 2019). Sugu apdraud mājsaimniecību un pilsētu notekūdeņi, lauksaimniecības piesārņojums. Novērtēta kā jutīga suga (VU), jo tai ir neliela AOO un prognozēta nepārtraukta AOO un biotopa kvalitātes mazināšanās.
Aizsardzība. Latvijā aizsargājama suga. Tās aizsardzības juridiskais statuss ir jāsaglabā. Konstatēta ĪADT – dabas liegumos “Kaļķupes ieleja”, “Pāces pļavas”, Gaujas un Slīteres Nacionālajos parkos, dabas parkā “Bauska”, ģeoloģiskajā piemineklī “Kalamecu un Markuzu gravas”. Jāaizsargā sugas atradnes un biotopi, jārīko ekspertu mācības, jāveic pētījumi par populācijas lielumu, izplatību un dinamiku.
Autori: Renāte Kaupuža*, Ansis Opmanis, Līga Strazdiņa.
Summary. Blunt-leaf tufa-moss – Gymnostomum calcareum. The moss is found in Western, Central and Southern Europe, as well as Macaronesia; rare north to southern Scandinavia, Finland and north-west Russia. The species is widespread in North Africa and south-west Asia. It was first found in Latvia by K. R. Kuppfer in 1913. In Latvia, a total of 25 localities have been recorded in different regions of the country. Today, data on 18 localities in Vidzeme, Kurzeme and Zemgale regions have been collected until 2020. Important localities for the species are concentrated in the Gauja valley and in the ravines of the Blue Hills of Šlītere. It is also found on the left bank of the River Lielupe on the Bornsminde dolomite outcrop in Rundāle parish, in the Kalamecu and Markuzu ravines on dolomite outcrops in Gaujiena parish. EOO is 24,377 km2, and AOO is 68 km2. The regional population of the species in Latvia has not been studied. There is no reason to believe that the number of subpopulations of the species will increase significantly. In Latvia, the species grows most often on sandstones, in small caves, on dolomites and their crevices, and near springs where lime is deposited. The species is threatened by domestic and urban sewage and agricultural pollution. In Latvia, it is assessed as a Vulnerable (VU) due to its small AOO and a projected continuous decline in both the AOO and habitat quality. A protected species in Latvia. The legal status of the species must be maintained. The species has been found in protected nature territories – the “Kaļķupes ieleja” and “Pāces pļavas” Nature Reserves, the Gauja and Slītere National Parks, the “Bauska” Nature Park and the “Kalamecu un Markuzu gravas” geological monument. Protection of the localities and habitats of the species should be ensured, expert training and studies on the population size, distribution and dynamics should be carried out.
Literatūras saraksts
