Morfoloģija un bioloģija. Pogainais ronis ir pasaulē mazākā roņu suga – tā ķermeņa garums ir 130–150 cm, svars 50–60 kg. Īss purns, nāsis novietotas tuvu kopā. Galvas profila līnija ar ieliekumu acu apvidū. Ķermeņa pamatkrāsojums mainīgs, parasti pelēks (mugurpusē daudz tumšāks), ar raksturīgiem neregulāras formas (pārsvarā ovāliem) plankumiem. Mugurpusē plankumi tumši, ieskauti gaišos gredzenos. Muguras vidusdaļa parasti bez plankumojuma, vēderpuse – bez gaišajiem gredzeniem. Mazuļi piedzimst ar baltu, mīkstu apmatojumu, ko apmēram pēc mēneša nomaina ar samērā sarainu apmatojumu (Plikšs u. c. 2020). Daļēji ūdens iemītnieki. Dzīves lielāko daļu pavada ūdenī, kur barojas un guļ. Sauszeme vai ledus ir nepieciešams dzemdībām, mazuļu barošanai, apmatojuma nomaiņai un atpūtai. Pielāgojušies dzīvei uz un zem ledus. Ar labi attīstītajiem priekšējo pleznu nagiem veido un uztur āliņģus jeb elpošanas caurumus ledū, savukārt termoizolāciju nodrošina ļoti biezs taukaudu slānis. Mazuļus parasti dzemdē sniega alās jeb tukšumos starp torosu ledus gabaliem, kur tie ir pasargāti no nelabvēlīgiem laikapstākļiem un plēsējiem. Mazuļi dzimst februārī un marta sākumā un sver aptuveni 4,5 kg. Laktācijas periods ilgst 4–6 nedēļas, kuru laikā tiem attīstās zemādas taukaudu slānis un svars sasniedz apmēram 20 kg. Pēc tam mātītes tos pamet un uzsāk pārošanos. Šajā laikā pieaugušie tēviņi ir vokāli aktīvi un fiziski agresīvi pret citiem tēviņiem, lai aizsargātu piekļuvi āliņģiem un mātītēm. Apaugļotā olšūna attīstās īslaicīgi, tam seko 2–3 mēnešus ilgs attīstības pārtraukums, līdz mātīte atjauno taukaudu rezerves. Mātītes dzimumgatavību sasniedz 4–6 gadu vecumā, tēviņi – septiņu gadu vecumā. Daži indivīdi var nodzīvot gandrīz 50 gadus (Stewart 2014; Härkönen 2015; Plikšs u. c. 2020).
Izplatība. Sastopams Ziemeļu Ledus okeānā, Atlantijas un Klusā okeāna Z daļā, kā arī atsevišķos aizsalstošajos ezeros. Atbilstoši izplatībai izšķir piecas pogainā roņa pasugas. Viena no tām sastopama Baltijas jūrā, kur pogaino roņu galvenie izplatības apgabali ir Botnijas līcis, Šēru jūra, Rīgas un Somu līcis. Rīgas līcis ir Baltijas pogainā roņa areāla D robeža, jo to izplatība, it īpaši vairošanās periodā, ir cieši saistīta ar ledus daudzumu Baltijas jūrā. Aviouzskaišu dati un medību liecības rāda, ka ziemā tie uzturas galvenokārt Rīgas līča Z daļā. Bargās ziemās piemēroti ledus apstākļi var būt arī Rīgas līča Latvijas daļā. Bezledus periodā iecienītākās uzturēšanās (atpūtas) vietas Baltijas jūrā ir arhipelāgi, tostarp Monzunda arhipelāgs, kā arī atsevišķas nelielas salas, piemēram, Kihnu un Roņu sala. Kā liecina ar satelītraidītājiem aprīkotu pogaino roņu pārvietošanās dati, visu Rīgas līci tie izmanto kā barošanās apgabalu. Atsevišķi indivīdi apmeklē arī Kurzemes R piekrastes ūdeņus un iepeld ar jūru saistītos iekšzemes ūdeņos (Plikšs u. c. 2020).
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Vēsturiski bijusi daudzskaitlīgākā roņu suga Baltijas jūrā – 20. gs. sākumā bijis aptuveni 200 000 indivīdu. Līdz 20. gs. beigām skaits saruka līdz aptuveni 10 000 indivīdu. Kopš 20. gs. sākuma pogaino roņu skaits Baltijas jūrā kopumā ir nedaudz palielinājies un 2015. gada vērtējumā tie ir apmēram 23 000 indivīdu. Skaita pieaugums konstatēts tikai Botnijas līča apakšpopulācijai. Pārējās apakšpopulācijās tas stabilizējies vai turpinājis rukt. Latvijai piekritīgajos jūras ūdeņos sastopamie pogainie roņi ir daļa Rīgas līča apakšpopulācijas (ģeogrāfiski tajā ietilpst arī Monzunda arhipelāgs), kurai, visticamāk, ir samērā cieša saistība ar Šēru jūras apakšpopulāciju. Rīgas līča apakšpopulācijas novērtējumi ir pieejami kopš 20. gs. 70. gadiem, kad tā sasniedza apmēram 4500 indivīdu. Vēlāk populācija samazinājusies līdz pašreizējam līmenim – aptuveni 1000 indivīdiem (Härkönen 2015; Halkka, Tolvanen 2017; Plikšs u. c. 2020; HELCOM 2021). Nav zināms, kāda daļa Rīgas līča apakšpopulācijas mēdz uzturēties Latvijai piekritīgajos jūras ūdeņos. Klimata pārmaiņas un ar to saistītās ledus platības mazināšanās tendences Baltijas jūrā, it īpaši uz dienvidiem no Botnijas līča, rada draudus visām Baltijas pogaino roņu dienvidu apakšpopulācijām. Roņu skaita pārmaiņu modelēšana, ņemot vērā ledus segas mazināšanās prognozes, paredz skaita samazināšanos līdz 75 indivīdiem Rīgas līča apakšpopulācijā 2100. gadā (Sundqvist et al. 2012). Prognozētā apakšpopulācijas lieluma sarukuma dēļ suga ir novērtēta kā stipri apdraudēta (EN).
Biotopi un ekoloģija. Ziemā galvenokārt uzturas uz vienlaidus ledus laukiem, vietās, kur ir uzkrājies sniegs vai izveidojušies ledus atlūzu krāvumi. Bezledus laikā atpūtai un apmatojuma maiņai izmanto izmēru ziņā atbilstošus jūrakmeņus vai granīta bluķus, kuru augšpuse atrodas nedaudz virs vai zem ūdens virsmas. Kā liecina ar satelītraidītājiem aprīkotu pogaino roņu pārvietošanās dati, no šīm vietām tie dodas līdz vairākus simtus kilometru tālos barošanās klejojumos. Rīgas līcī barojas galvenokārt tā atklātajā daļā, bet par 13 m seklākus piekrastes ūdeņus apmeklē reti. Barojas plašā teritorijā, bet ir arī apgabali, kurus tie apmeklē biežāk, piemēram, Rīgas līcī uz ZA no Mērsraga (Oksanen et al. 2015; Plikšs u. c. 2020). Pamatbarība ir reņģes, brētliņas un salakas, reizēm barojas arī ar lucīšiem un jūrasgrunduļiem. Ziemā mēdz baroties arī ar vēžveidīgajiem. Vairums no barības objektiem ir nelielas zivis (5–10 cm garas), kas veido blīvus barus (Plikšs u. c. 2020).
Izmantošana un tirdzniecība. Kopš akmens laikmeta Baltijas jūras piekrastes iedzīvotāji, arī Latvijas teritorijā, medījuši roņus, tostarp pogainos roņus, kā ļoti vērtīgu dabas resursu (Pilāts 1998; Halkka, Tolvanen 2017). Šobrīd roņi tiek medīti Somijā un Zviedrijā, bet pārējās Baltijas jūras reģiona valstīs to medības ir aizliegtas (HELCOM 2013, 2018).
Apdraudējums. Tā kā sastopams tikai Baltijas jūrā, tā populācijas stāvoklis ir atkarīgs no Baltijas jūras vides stāvokļa. No septiņām galvenajām ietekmēm uz Baltijas jūras vidi (HELCOM 2018), sugu visvairāk apdraud toksisku vielu klātbūtne. Roņu organismā konstatēts daudz hlororganisko savienojumu un smago metālu, kas jūrā nonāk rūpnieciskās un lauksaimnieciskās ražošanas rezultātā un kas tiem izraisa dažādu orgānu patoloģiju. Daļa indivīdu aiziet bojā zvejas rīkos, bet nav datu par roņu piezvejas apjomu. Tos apdraud arī globālā sasilšana, jo tās dēļ mazinās piemērotā jūras ledus daudzums un stiprums. Trausls ledus vētrās tiek salauzts, un uz tā dzimušie roņu mazuļi var aiziet bojā. Tas var izraisīt Rīgas līča apakšpopulācijas izzušanu līdz 21. gs. beigām (Sundqvist et al. 2012; Härkönen 2015). Trūkst datu, kas ļautu spriest par citu faktoru, piemēram, zvejniecības, ietekmes pakāpi uz roņiem Latvijai piekritīgajos jūras ūdeņos.
Aizsardzība. Sugas juridiskais aizsardzības statuss ir jāsaglabā. IUCN jūras zīdītāju aizsargājamo teritoriju darba grupa visus Baltijas pogainā roņa vairošanās apgabalus ir noteikusi kā vienu no pasaules nozīmīgajām teritorijām jūras zīdītājiem (MMPATF 2024). Jāīsteno 2020. gadā izstrādātajā sugas aizsardzības plānā norādītie ieteikumi roņu aizsardzībai, tostarp roņu un zvejnieku konfliktsituāciju mazināšana un zvejnieku un sabiedrības izglītošana. Jāveicina Baltijas jūras vides stāvokļa uzlabošana.
Autors: Valdis Pilāts.
Summary. Baltic ringed seal − Pusa hispida botnica. The individuals inhabiting Latvian territorial waters belong to the Gulf of Riga subpopulation. They spend part of their life in Estonia, where there are rocky reefs and ice (in winter), and part of their life in Latvia as the whole Gulf of Riga is their foraging habitat. Data on changes in the size of this subpopulation are only available from the 1970s. At that time, there were about 4500 individuals. Since then, the population has declined to its current level of around 1000 individuals, although the overall Baltic Sea population has increased in the 21st century. The Gulf of Riga subpopulation is the southernmost subpopulation of the Baltic ringed seal. It is therefore the most vulnerable to climate change, as evidenced by the reduction in ice extent and thickness. This results in increased mortality of newborn ringed seals. Modelling of changes in the abundance of the species, taking into account ice cover reduction projections, predicts that the Gulf of Riga subpopulation will virtually disappear by the end of the 21st century, with only 75 individuals remaining. The seals of the Gulf of Riga subpopulation are also affected by impacts that affect the Baltic Sea as a whole, such as the presence of toxic substances in the marine environment and thus in the bodies of the seals, which manifests itself in reduced fertility. However, there is no data available on the health status of the seals in the subpopulation of the Gulf of Riga. It is assessed as Endangered (EN) due to the predicted decline in the subpopulation size. It is a protected species in Latvia, and its legal status must be maintained. To mitigate non-climate impacts on the Gulf of Riga seal subpopulation, the recommendations for seal conservation in the 2020 Species Conservation Plan should be implemented, including reducing conflicts between seals and fishermen and educating both fishermen and the public about the conservation of seals. The improvement of the environmental status of the Baltic Sea must be promoted.
Literatūras saraksts
