Morfoloģija un bioloģija. Blīgznu koksngrauža pieaugušās vaboles (imago) ķermenis ir 10–21 mm garš, iegareni cilindrisks. Tas ir vienkrāsaini tumšbrūns līdz melns, ar biezu, bet īsu gaiši oranžu līdz baltu apmatojumu, kas veido šai sugai raksturīgu rakstu uz galvas, priekškrūšu vairoga un segspārniem. Apmatojuma dēļ ķermeņa virspuse izskatās gaiša, jo tas daļēji slēpj virspuses tumšo krāsojumu. Segspārni katrs ar 3–6 lielākiem gaiša apmatojuma plankumiem, pēdējais no tiem veido viļņveidīgu šķērssvītru. Taustekļi un kājas ar biezu un īsu apmatojumu, taustekļu pēdējie posmi parasti tumšāki un retāk apmatoti nekā priekšējie. Mātīte lielāka nekā tēviņš, ar nedaudz īsākiem taustekļiem. Imago dzīves ilgums ir vien dažas nedēļas. Kāpuri, līdzīgi kā citām koksngraužu sugām, iedzelteni, iegareni cilindriski. Kāpurs ieurbjas koka serdē, kur attīstās 2–3 gadus. Pirms iekūņošanās kāpurs izgrauž izejas galeriju līdz zara vai stumbra ārmalai, virspusē atstājot plānu mizas vai koksnes slāni (Hoskovec 2022). Vienā kokā var attīstīties vairākas paaudzes. Imago sastopami dienas gaišajā laikā vasaras mēnešos uz blīgznām mežmalās, parasti uzturas to vainagos. Latvijā suga konstatēta jūlija vidū.
Izplatība. Eirāzijas mežu suga, sastopama no Francijas Centrāleiropā līdz Austrumāzijai – Krievijas Tālajiem Austrumiem, Ķīnai un Mongolijai. Suga ir zināma arī Fenoskandijā, kā arī Krievijas Eiropas daļā (Danilevsky 2020). Eiropā sastopama izklaidus un vēl nesen tika uzskatīta par lielu retumu (Hoskovec 2022). Lietuvā ir viena atradne (Inokaitis 2004), bet pagaidām nav konstatēta Baltkrievijā un Igaunijā. Latvijā konstatēta pavisam nesen (Barševskis et al. 2023), un zināma tikai viena atradne valsts ZR daļā Slīteres Nacionālajā parkā. Sugai piemērotas dzīvotnes, domājams, ir plaši izplatītas visā valsts teritorijā. Zināmā atradne, iespējams, ir izolēta no kaimiņvalstu atradnēm, bet tam trūkst pierādījumu, ņemot vērā vispārējo datu trūkumu par sugas izplatību Baltijas valstīs. Trūkst datu sastopamības apgabala (EOO) aprēķināšanai. Potenciālais EOO eksperta vērtējumā ir aptuveni 85 000 km2. Apdzīvotā platība (AOO) ir 4 km2, potenciālā AOO eksperta vērtējumā ir daudzkārt lielāka.
Populācija. Kvantitatīvi pētījumi par reģionālās populācijas lielumu, stāvokli un pārmaiņām nav veikti, jo suga pirmoreiz Latvijā konstatēta 2023. gadā. Pieaugušo indivīdu skaita novērtējums pašlaik nav iespējams, bet populācija noteikti ir skaitliski neliela.
Biotopi un ekoloģija. Mežu suga. Areāla Eiropas daļā suga ir monofāga, barojas uz blīgznas Salix caprea, savukārt areāla A daļā attīstās arī uz citām vītolu Salix spp. ģints sugām (Hoskovec 2022). Pēc dažu autoru datiem, priekšroku dod atklātām, saules apspīdētām mežaudzēm un mežmalām (Nieto et al. 2010; Hoskovec 2022). Kāpuri attīstās novājinātu blīgznu kalstošo vai svaigi nokaltušo zaru un tievo stumbru koksnē, kuru diametrs galvenokārt 2–6 cm, retāk – 10–16 cm (Sama 2002; Nieto et al. 2010; Hoskovec 2022). Mātītes dod priekšroku nokaltušām vai mehāniski, vai citu koksngraužu sugu (zaļā vītolgrauža Aromia moschata, gaišā blīgzngrauža Saperda similis) novājinātajām blīgznām.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Draudi Latvijā nav zināmi. Zviedrijā sugu apdraud blīgznu audžu daudzuma mazināšana (izciršana) un aizaugšana (mikroklimata maiņa) (SLU Artdatabanken 2020). Latvijas reģionālā populācija ir skaitliski neliela un var tikt pēkšņi apdraudēta, mainoties specifiskiem apstākļiem, piemēram, meža vecuma vai koku sugu struktūrai Slīteres Zilajos kalnos. Sugai piemēroto dzīvotņu – nelielu nesen nokaltušu vai kalstošu zaru un stumbru – daudzums dabā ir ierobežots. Trūkst informācijas par apdraudošajiem faktoriem, sugas izplatību, reģionālās populācijas un biotopa stāvokli un tendencēm, tāpēc suga iekļauta kategorija “trūkst datu” (DD).
Aizsardzība. Suga nav iekļauta ES nozīmes un Latvijas aizsargājamo sugu sarakstos. Tās pašreizējais aizsardzības statuss Latvijā nav jāpārskata. Vienīgā zināmā atradne ir ĪADT – Slīteres Nacionālajā parkā. Jānoskaidro sugas izplatība, reģionālās populācijas lielums un apdraudošie faktori.
Autors: Dmitrijs Teļnovs.
Summary. Longhorn beetle – Xylotrechus pantherinus. It is a Eurasian forest species distributed from Central Europe to Eastern Asia (Danilevsky 2020). In Europe, the species is found sporadically and until recently was considered very rare (Hoskovec 2022). In Latvia, only one locality is known in the north-western part of the country, in the Slītere National Park (Barševskis et al. 2023). Suitable habitats are widely distributed throughout the country. The known locality in Latvia is considered isolated from the regional populations in neighboring countries, but there is a lack of confirmation for this. There are not enough data to calculate the EOO, but the potential EOO, according to an expert’s assessment, corresponds to the entire area of the country. The AOO is 4 km2, but the potential AOO is much larger according to the expert’s assessment. Studies on the size of the Latvian regional population and its trends have not been carried out and the status of the population is unknown. It is a forest species, in Europe bound to the goat willow Salix caprea, while in the eastern part of the range it develops in wood of several other species of willows (Hoskovec 2022). Xylotrechus pantherinus prefers open, sun-exposed forest stands and forest edges (Nieto et al. 2010; Hoskovec 2022). Threats in Latvia are unknown. The Latvian regional population is small and may be suddenly threatened by changing specific conditions in the Slītere National Park. The species is assessed as Data Deficient (DD) due to the lack of data on threats, the distribution of the species in Latvia, the state and trends of the regional population and habitat. It is not on the international and national regulatory acts and is not protected. There is no need to review its current protection status in Latvia. The distribution of the species in Latvia, the size and trends of the regional population need to be studied, and threats remain to be identified.
Literatūras saraksts
