Morfoloģija un bioloģija. Vidēja lieluma pīle. Tēviņam riesta tērpā galva un kakls kastaņbrūns, krūtis melnas, pārējais ķermenis pelēcīgs, aste, virsaste un zemaste melna. Acis sarkanas. Mātītei galva un ķermeņa priekšdaļa brūngana, pārējais apspalvojums pelēcīgi brūns. Lidojumā abiem dzimumiem uz spārniem redzama pelēcīga josla. Riesta laikā tēviņi uzturas bariņos, kas pavada vēl nesapārojušās mātītes. Pēcligzdošanas laikā sabiedrisks, pulcējas baros. Pārtiek gan no augu, gan dzīvnieku valsts barības. Ligzdo galvenokārt slīkšņās, parasti ūdens tuvumā. Dējumā 6–9 olas. Mazuļi ligzdbēgļi. Perē un mazuļus vadā tikai mātīte. Gājputns, ziemo Rietumeiropā (LOB 1999).
Izplatība. Ligzdošanas areāls sniedzas no Pireneju pussalas un Britu salām pāri Eirāzijai līdz Mongolijai un Ķīnas ZA daļai. Ziemo Rietumeiropā, Vidusjūras reģionā, Austrumāfrikā un no Indijas līdz Japānai (BirdLife International 2021a). Kopš 20. gs. 80. gadiem ligzdošanas izplatība Eiropā nav būtiski mainījusies (Keller et al. 2020). Latvijā izplatība starp 1980.–1984. un 2000.–2004. gadu ir būtiski mazinājusies un turpinājusi mazināties arī starp 2000.–2004. un 2013.–2017. gadu (Ķerus u. c. 2021). Latvijā ligzdojošās populācijas apdzīvotā platība (AOO) ir 332 km2, sastopamības apgabals (EOO) – 57 904 km2. Latvijā ziemojošās popu- lācijas apdzīvotā platība (AOO) ir 108 km2, sastopamības apgabals (EOO) – 43 291 km2.
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Pasaules populācija sarūk (BirdLife International 2021a). Populācija sarūk arī Eiropā. Ligzdojošā populācija sarūk arī visās Latvijas kaimiņvalstīs – Igaunijā, Krievijā, Baltkrievijā un Lietuvā (BirdLife International 2021b). Latvijas ligzdojošā populācija ir 500–600 pāru (1000–1200 pieaugušu indivīdu). Gan īstermiņa, gan ilgtermiņa populācijas tendence ir negatīva (Ķerus u. c. 2021). Trijās paaudzēs populācija ir samazinājusies par 74%. Baltijas jūrā ziemojošā populācija sarūk (HELCOM 2023). Latvijā ziemojošā populācija ir mazāka nekā 50 pieaugušu indivīdu. Populācijas tendence nav zināma.
Biotopi un ekoloģija. Ligzdošanas biotops ir lielākas, seklas, aizaugušas ūdenstilpes un zivju dīķi (LOB 1999). Ziemo upēs, ezeros, dīķos un jūras piekrastē. Paaudzes ilgums: 5,5 gadi (BirdLife International 2021b).
Izmantošana un tirdzniecība. Kopš 2019. gada brūnkakļi nav medījami. Pēdējās trijās sezonās, kad medības bija atļautas, nomedīti vidēji 187,3 putni sezonā (Valsts meža dienests 2021).
Apdraudējums. Latvijā sugu apdraud mieturaļģu Chara spp. un glīveņu Potamogeton spp. izzušana, samazināta bentosa biomasa un ligzdošanas vietu aizaugšana, ko izraisa veģetācijas sukcesija eitrofos ezeros un ezeru piekrastes zālāju neapsaimniekošana. Nozīmīgi draudi ir arī lielo ķīru koloniju izzušana un palielināta Amerikas ūdeles Neogale vison un jenotsuņa Nyctereutes procyonoides plēsonība (Viksne et al. 2010). Eiropā kopumā kā draudi minēta arī medību ietekme, rekreācijas slodze uz ūdeņiem un pilsētu attīstības radītais traucējums. Arī ziemošanas vietās to apdraud ūdeņu eitrofikācija, ko daļēji izraisa barības vielu noplūde no lauksaimniecības zemēm. Putni cieš arī no saindēšanās ar svinu, norijot mitrājos nonākušās svina skrotis (BirdLife International 2021b).
Aizsardzība. Saskaņā ar likumu “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” brūnkaklis ir izveidošanas mērķsuga dabas liegumos “Augstroze”, “Babītes ezers”, “Vecdaugava”, “Sātiņu dīķi”, dabas parkos “Silene”, “Dridža ezers”, “Engures ezers”, “Dvietes paliene”. Brūnkaklim Latvijā nav noteikta neviena putniem nozīmīgā vieta (Račinskis 2004). Suga ir jāiekļauj Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Lai aizsargātu sugu, ir jāmazina barības vielu noplūde no lauksaimniecības zemēm, jānodrošina ezeru piekrastes zālāju noganīšana vai pļaušana, jāierobežo Amerikas ūdeles un jenotsuņa izplatība un jānodrošina efektīva svina munīcijas lietošanas aizlieguma mitrājos kontrole, jāizstrādā sugas aizsardzības plāns.
Novērtētāji: Viesturs Ķerus, Andris Avotiņš, Ainārs Auniņš, Antra Stīpniece.
Summary. Common Pochard − Aythya ferina. In Latvia, the breeding distribution considerably declined between 1980–1984 and 2000–2004; the decline continued between 2000–2004 and 2013–2017. The AOO of the breeding population is 332 km2, the EOO – 57,904 km2. The breeding population is estimated at 500–600 pairs (1,000–1,200 adult individuals). The short-term as well as long-term population trend is negative. Over three generations, the population has declined by 74%. The AOO of the wintering population is 108 km2, the EOO – 43,291 km2. The wintering population is estimated to be fewer than 50 adult individuals. The population trends are unknown. Their breeding habitat includes larger, shallow, overgrown water bodies and fish ponds. They winter in rivers, lakes, ponds and along the sea coast. Since 2019, A. ferina have not been game animals. In Latvia, the species is threatened by the disappearance of aquatic plants Chara sp. and Potamogeton sp., reduced benthic biomass and overgrowth of breeding sites caused by vegetation succession in eutrophic lakes, and the failure to manage lakeside grasslands. The collapse of Larus ridibundus colonies and increased predation by Mustela vison and Nyctereutes procyonoides also pose significant threats. Threats in Europe as a whole include the impact of hunting, recreational pressure on waters and disturbance caused by urban development. In wintering areas, it is also threatened by water eutrophication, which is partly caused by nutrient runoff from agricultural lands. The birds also suffer from lead poisoning. The species needs to be included on the list of protected species of Latvia. To protect the species, it is necessary to reduce nutrient runoff from agricultural land, ensure the grazing or mowing of lakeside grasslands, limit the spread of M. vison and N. procyonoides and efficiently enforce the ban on use of lead shot in the hunting of waterfowl.
Literatūras saraksts
