Morfoloģija un bioloģija. Lapu sūna. Pleirokarpa ūdenssūna tumšzaļās līdz tumšbrūnās velēnās, bez spīduma. Stumbrs līdz 20 (40) cm garš, ar daudziem gariem, diegveidīgiem, nosmailotiem zariem. Lapas piekļautas stumbram vai taisni atstāvošas, 2–3,5 mm garas un 0,5–0,7 (0,8) mm platas, lancetiskas vai šauri lancetiskas, renesveidīgas, strauji nosmailotas, ar veselu malu vai lapas mala pašā galā ar atsevišķiem smalkiem zobiņiem, plakana vai vietām šauri atliekta, lapas šūnas garas un ļoti šauras, gar malu 4–6 rindās nedaudz šaurākas. Lapas pamatnes stūros vāji izteiktajās austiņās šūnas platākas, īsi taisnstūrainas vai gareni sešstūrainas, ar samērā plāniem šūnapvalkiem un lielākoties bezkrāsainas. Sporangiji sēdoši, olveidīgi līdz cilindriski, līdz 2,5 mm gari. Peristoms dzeltenīgi sarkans, gluds vai neizteikti kārpains un vāji šķērseniski svītrains, iekšējais peristoms dzeltenīgs, gluds, operkulums īsi konusveidīgs, strups, dzeltenīgi sarkans. Endostoma segmenti to garuma lielākajā daļā brīvi, tikai dažkārt augšdaļā saglabājas saauguši. Sporas zaļas, gandrīz gludas, nogatavojas vasarā (Абрамова и др. 1961; Игнатов, Игнатова 2004; Jukonienė 2007).
Izplatība. Cirkumpolāra un boreāla suga, izplatīta Eiropas Z un centrālajā daļā līdz 900 m v.j.l., – bieži Fenoskandijā, ļoti reti Baltijas valstīs (Igaunijā lobēliju Lobelia spp. – ezereņu Isoёtes spp. – ezeros un Peipusa ZR daļā; Lietuvā 1929. gada atradne Notigales ezerā pie Kupišķiem) un to kaimiņu apgabalos Krievijā, kā arī Urālos, atsevišķi novērojumi Austrumeiropā, Ziemeļamerikā un Grenlandē (Абрамова и др. 1961; Kopponen et al. 1995; Ingerpuu, Vellak 1998; Игнатов, Игнатова 2004; Jukonienė 2007; Hedenäs et al. 2014; Baisheva, Ignatov 2019). Latvijā sastopama tikai sugas varietāte Fontinalis dalecarlica var. microphylla (Schimp.) Limpr. un zināmas 12 atradnes valsts R daļā Kurzemē un Vidzemē, kā arī Z daļā un vidienē (Aболинь 1968). Pirmo reizi Latvijā konstatēta Vidzemē Vidējā Garezerā pie Gaujas ietekas (K. R. Kupfers, 1903), kur tā atkārtoti konstatēta 1976. gadā (O. Vasins). Citas senākas atradnes konstatētas Driškinā (E. Verners, 1909), kur suga atkārtoti atrasta 1913. (K. R. Kupfers) un 2018. gadā (L. Strazdiņa, U. Suško), un Asarītī pie Garkalnes (E. Verners, 1909). Vēlākos gados konstatēta Langstiņezerā pie Rīgas (A. Āboliņa, 1962, 1963), Ziemeļu Garezerā (O. Vasins, 1976), Rustēgā (M. Leinerte, 1983, Ģ. Gavrilova, 1984, 1985), Mazuikas ezerā (U. Suško, 1987), Kuikatu ezerā (A. Opmanis, U. Suško, 1987, U. Suško, 1995), Pinku ezerā (U. Suško, 1987). Mūsdienās konstatēta Lielajā Baltezerā un Sekšu ezerā (A. Opmanis, 2017), kā arī Marinzejas (Marijas) ezerā pie Atašienes (E. Zvejniece, 2019). Jāprecizē informācija par iespējamām sugas atradnēm Rēzeknes novada Sološnīku ezerā pie Piļcines (V. Līcīte, 2017) un Marguču ezerā pie Kaunatas (I. Čakare, 2015). Sastopamības apgabals (EOO) ir 10 688 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 52 km2.
Populācija. Eiropā sugas reģionālā populācija ir stabila, ar daudzām bagātīgām apakšpopulācijām (Baisheva, Ignatov 2019). Latvijā reģionālās populācijas lielums nav precīzi zināms, bet ir salīdzinoši mazs.
Biotopi un ekoloģija. Fenoskandijā suga sastopama bieži barības vielām nabadzīgā vidē, parasti tekošā ūdenī, dažkārt arī ezeros, visbiežāk uz granīta akmeņiem un kritalām, bet ezeros peldošā veidā uz grunts (Kopponen et al. 1995; Hedenäs et al. 2014). Latvijā tai ir šaura ekoloģiskā niša, un tā aug semidistrofos, mezotrofos, eitrofos un diseitrofos, galvenokārt kādreizējos vai esošajos lobēliju-ezereņu ezeros peldošā veidā uz grunts līdz 0,2–2,0 m dziļumam vai arī uz iekritušu koku stumbriem un saknēm (Aболинь 1968; Suško, Āboliņa 2010). Pavadošās sugas ir mīkstā sirpjlape Drepanocladus aduncus, parastā avotsūna Fontinalis antipyretica, jomainā rikardija Riccardia chamaedryfolia, bezgredzena sirpjsūna Sarmentypnum exannulatum, garsmailes sfagns Sphagnum cuspidatum, peldošā varnstorfija Warnstorfia fluitans (A. Opmaņa, U. Suško, O. Vasina, E. Vernera, E. Zvejnieces novērojumi).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Latvijā sugu apdraud ezeru piesārņošana ar biogēnajiem elementiem un tās izraisītā ezeru aizaugšana un pastiprinātā konkurence ar ekspansīvām ūdensaugu sugām (parasto niedri Phragmites australis, mieturaļģēm Charophyta spp., elodeīdiem). To izraisa biogēno elementu bagātā notece no intensīvi izmantojamām lauksaimniecības zemēm un mājsaimniecībām, intensīva rekreācija ezeros, pastiprināta krastu apbūve, mākslīgi mainot ezeru ūdenslīmeni. Novērtēta kā stipri apdraudēta suga (EN), jo AOO ir neliela un ir prognozēta tās mazināšanās, kā arī piemērotu biotopu platības lieluma un kvalitātes un pieaugušu indivīdu skaita sarukums.
Aizsardzība. Latvijā aizsargājama suga. Tās dzīvotņu aizsardzībai jāparedz iespēja veidot arī mikroliegumus. Puse atradņu atrodas ĪADT: dabas liegumā “Lieluikas un Mazuikas ezers”, Gaujas Nacionālajā parkā, dabas parkos “Pinku ezers” un “Piejūra”, bet pārējās nav aizsargātas. Sugu šobrīd aizsargā astoņos īpaši aizsargājamos ezeru biotopos. Suga ir ļoti jutīga un apdraudēta. Lai to aizsargātu, ir jāveic īpaši ezeru un to sateces baseinu aizsardzības pasākumi un ir ieteicams izveidot jaunu ĪADT Asarītī; Kuikatu ezers būtu jāiekļauj dabas parkā “Pinku ezers”. Jāpārbauda sugas sastopamība Asarītī, Rustēgā, Vidējā Garezerā, Ziemeļu Garezerā, kā arī Langstiņu, Mazuikas un Pinku ezerā un jāprecizē sugas izplatība Marijas ezerā. Jāizstrādā sugas aizsardzības un biotopu apsaimniekošanas plāns.
Autors: Uvis Suško.
Summary. Common water-moss – Fontinalis dalecarlica. The moss is distributed in Northern and Central Europe – often in Fennoscandia, but very rarely in the Baltic countries and neighbouring areas of Russia, and in the Urals, with isolated records in Eastern Europe, North America and Greenland. It was first found in Latvia by K. R. Kuppfer in 1903. In Latvia, only the species’ variety Fontinalis dalecarlica var. microphylla (Schimp.) Limpr. is found, and there are 12 known localities in the eastern part of the country in Kurzeme and Vidzeme, as well as in the northern and central part. EOO is 10,688 km2, and AOO is 52 km2. The size of the regional population in Latvia is not known exactly, but it is relatively small. It grows mainly in former or existing semi-dystrophic, mesotrophic, eutrophic and dyseutrophic lobelia lakes, floating on the bottom to a depth of 0.2–2.0 m or on the trunks and roots of fallen trees. The species is threatened by pollution and overgrowth of lakes and rivers. It is assessed as EN Endangered (EN) due to its small EOO and predicted declines in the area and quality of suitable habitat, and in the number of mature individuals. A protected species in Latvia. To protect its habitats, the possibility to create micro-reserves should also be considered. Half of the species’ localities are in protected nature territories – the “Lieluikas un Mazuikas ezers” Nature Reserve, the Gauja National Park, the “Pinku ezers” and “Piejūra” Nature Parks. The species is currently protected in eight specially protected lake habitats. Special protection measures for lakes and their catchment areas are needed for the conservation of the species, and it is recommended to establish a new protected area in Asarītis; Kuikatu Lake should be included in the “Pinku ezers” Nature Park. The occurrence and distribution of the species in specific lakes should be checked. A species conservation and habitat management plan should be developed.
Literatūras saraksts
