Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs, līdz 50 cm augsts lakstaugs, veido ļoti blīvus ciņus. Zvīņlapas un apakšējo lapu makstis brūnas. Lapas īsas, sarveidīgas. Divmāju augs. Vārpiņas pa vienai stublāja galā, gan vīrišķo, gan sievišķo ziedu vārpiņas līdz 2 cm garas. Pūslīšu plēksnes īsākas nekā pūslīši. Pūslīši perpendikulāri pret vārpiņas asi vai noliekti lejup, 3,5–4,2 mm gari, brūnganzaļi līdz tumšbrūni, ar tievām, izcilnētām dzīslām, lancetiski, pakāpeniski pāriet garā, nedaudz atliektā knābītī. Auglis – pūslītī ietverts rieksts. Zied no aprīļa līdz jūnijam (Baroniņa 2001, 2003). Vairojas ar sēklām un veģetatīvi (Durka 2002).
Izplatība. Suga sastopama visā Eiropā, izņemot Z daļu un Krievijas Eiropas daļu, kā arī Pireneju pussalas R daļu. Izolētas atradnes konstatētas arī Mazāzijas pussalā (Govaerts 2024). Igaunijā samērā bieži sastopama suga visā valstī (eElurikkus 2022), izņemot DA daļu. Lietuvā – ļoti reti sastopama R daļā (Baroniņa et al. 2003). Baltkrievijā zināmas vien dažas atradnes DR un ZA daļā (Скуратович 2015). Krievijas ZR daļā zināmas tikai dažas atradnes (Сорокина и др. 2021). Latvijā suga sasniedz areāla A robežu, un tā sastopama reti, galvenokārt valsts R un Z daļā. Sastopamības apgabals (EOO) ir 28 238 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 152 km2. Salīdzinot ar 20. gs. beigu datiem (Baroniņa 2001, 2003), EOO nav mainījies. Daļa sugas atradņu varētu būt izzudusi meliorācijas un dzīvotņu pārveidošanas rezultātā.
Populācija. Datu par cenopopulāciju lielumu katrā vietā un populācijas dinamiku Latvijā nav. Suga var veidot nelielas, dažus līdz dažus desmitus kvadrātmetru lielas audzes un var būt dominējošā suga avotu izcelsmes kaļķainos zāļu purvos. Tomēr daudzās atradnēs sastopamo indivīdu skaits ir neliels, nereti konstatēti tikai daži augi (DAP 2022). Globāli sugas populācija nav apdraudēta (LC), bet tās pārmaiņu tendence ir neskaidra (Kavak 2014).
Dzīvotnes un ekoloģija. Slapju, kaļķainu, barības vielām nabadzīgu augteņu suga (Axmanová 2022a, b, c). Aug klajās vietās (Tichý et al. 2023). Sugas optimālās dzīvotnes tās areāla centrālajā daļā ir kaļķaini zāļu purvi un avoti, kas izgulsnē avotkaļķus, mēreni mitras molīniju pļavas, kā arī sūnām bagāti zāļu purvi skābās augsnēs un purvainas pļavas (Sádlo et al. 2007). Latvijā sastopama kaļķainos avotu izcelsmes purvos, arī avotos, kas izgulsnē avotkaļķus, un zālājos ar mainīgu mitruma režīmu. Dažkārt suga sastopama izstrādātos purvos, vietās, kur izplūst ar karbonātiem bagāti pazemes ūdeņi (DAP 2022). Latvijā Devela grīslis galvenokārt konstatēts kaļķaino zāļu purvu savienības Caricion davallianae sabiedrībās. Tās izplatītas visā Eiropā, bet visbiežāk sastopamas Alpu un Karpatu kalnos. Tā ir viena no savienības Caricion davallianae diagnostiskajām sugām. Šajās augu sabiedrībās sastop dažādas citas kalcifītas lakstaugu sugas, piemēram, bezdelīgactiņu Primula farinosa, parasto kreimuli Pinguicula vulgaris, mazziedu pameldru Eleocharis quinqueflora, platlapu spilvi Eriophorum latifolium, Hosta grīsli Carex hostiana, rūsgano melnceri Schoenus ferrugineus (Peterka et al. 2017).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu galvenokārt apdraud zāļu purvu un mežu susināšana, kā arī zāļu purvu apsaimniekošanas pārtraukšana vai neatbilstoša apsaimniekošana (piemēram, siena atstāšana zāļu purvā), zemes lietojuma veida maiņa. To var ietekmēt arī klimata pārmaiņas, galvenokārt gaisa temperatūras paaugstināšanās, gada nokrišņu sadalījuma maiņa, kuras dēļ ūdenslīmenis purvos var straujāk kristies (Essl et al. 2012; Dorau et al. 2015; Swindles et al. 2019), arī ilgstoši sausuma periodi. Gaisa temperatūras paaugstināšanās novērojama arī Latvijā (Briede 2018).
Aizsardzība. Nav zināms, cik liela populācijas daļa atrodas ĪADT, jo nav precīzu datu par sugas izplatību un indivīdu skaitu katrā atradnē. Skaitliski lielas atradnes atrodas dabas parkā “Abavas senleja”.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāprecizē sugas aktuālā izplatība, tostarp atradnes ar lielāko sugas indivīdu skaitu, un jāsaglabā tās, iekļaujot ĪADT vai mikroliegumos. Piemēroti jāapsaimnieko sugas dzīvotnes. Nav pieļaujama dzīvotņu susināšana.
Autore: Liene Auniņa.
Summary. Davall sedge – Carex davalliana. It is rare in Latvia, occurs only in western and northern Latvia. The EOO is 28,238 km2, and the AOO – 152 km2. The EOO, compared to what was known at the end of the 20th century, has not changed. According to old topographic maps (1921–1940), some of the species’ localities may have disappeared due to land use changes. There are no data on the size of subpopulations in each locality and population dynamics in Latvia. The species can grow in small groups, occupy a few to a few dozen square meters, or can be the dominant species. However, the number of individuals is mostly small. It grows in alkaline fens with spring discharges and tufa-formation, grasslands on soils with fluctuating water tables, extracted peatlands with carbonate-rich groundwater discharges, both on moist peat and mineral soils, in nutrient-poor and alkaline environments. The species is threatened by drainage and cessation of fen and grassland management. The percentage of the population in protected areas is unknown. Rich subpopulations occur in the “Abavas senleja” Nature Park. The current distribution of C. davalliana, including the sites with the richest subpopulations, must be identified, and their conservation must be ensured by including them in protected areas or microreserves. Management of suitable habitats (fens and grasslands) is necessary and must be specified in each significant site. Drainage of habitats should not be permitted.
Literatūras saraksts
