Morfoloģija un bioloģija. Dīķu naktssikspārnis ir izmēros lielākā no Latvijā pastāvīgi sastopamajām naktssikspārņu Myotis sugām. Tā muguras apmatojums ir pelēcīgi brūns. Mati visur ir divkrāsaini – to pamatne ir tumšāka nekā augšdaļa. Apakšdelma garums ir 44–51 mm, kas dīķu naktssikspārni ļauj atšķirt no morfoloģiski līdzīgā ūdeņu naktssikspārņa M. daubentonii, kam apakšdelma garums nepārsniedz 42 mm. Svarīga sugas noteikšanas pazīme ir spārna lidplēves piestiprināšanās vieta pie pēdas locītavas. Citām naktssikspārņu ģints sugām tā ir piestiprināta augstāk – pie pēdas vidusdaļas vai ārējā pirksta pamatnes. Ausis samērā šauras un plānas, taču īsākas nekā citiem naktssikspārņiem, izņemot ūdeņu naktssikspārni (Pētersons 1997). Mātītes sāk vairoties divu gadu vecumā. Grūsnība ilgst aptuveni 50 dienas (Haarsma 2023). Parasti tām gadā piedzimst viens mazulis. Dzemdības Latvijā notiek jūnijā. Mazuļi lidotspēju iegūst aptuveni 30 dienās. Pirmie lidojošie jaunuļi ir novērojami jūnija beigās vai jūlija sākumā. Mātītes šajā laikā veido no dažiem desmitiem līdz 200 indivīdiem lielas vairošanās kolonijas. Pieaugušie tēviņi vairošanās laikā kolonijās satopami reti. Paaudzes ilgums ir pieci gadi, maksimālais pierādītais dzīves ilgums – 20,5 gadi (Masing et al. 1999).
Izplatība. Izplatīta Eirāzijā – no ZR Francijas līdz Jeņisejai Krievijā. Eiropas ziemeļos suga ir sastopama Dānijā, Zviedrijas D un DA daļā, Igaunijā un Krievijā (Horáček, Hanák 1989). Eiropas dienvidos sugas areāls sasniedz Serbiju, Melnkalni, Ukrainas D daļu un Kazahstānas Z daļu (Piraccini 2016; Görföl et al. 2018). Lielā daļā areāla šai sugai nav zināmu vairošanās koloniju un tās sastopamības statuss ir neskaidrs. Vairošanās kolonijas šai sugai ir novērotas stāvošiem vai lēni tekošiem ūdeņiem bagātos līdzenumos Krievijā, Igaunijā, Latvijā, Baltkrievijā, Ukrainā, Polijā, Nīderlandē, Vācijas Z daļā, Beļģijā un Ungārijā (Limpens et al. 2000). Vasarā sastopams piemērotos biotopos visā valsts teritorijā, taču ap 80% aptuveni 25 zināmo mātīšu koloniju novērotas Latgalē un Sēlijā, savukārt Rietumlatvijā nav zināma neviena kolonija, kaut arī suga šeit ir novērota barojamies virs vairākām ūdenskrātuvēm. Ziemā suga vismaz reizi ir novērota aptuveni 50 pazemes tipa mītnēs. Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 74 868 km2, apdzīvotā platība (AOO) ir 1220 km2. Nav datu, kas liecinātu par izplatības pārmaiņām.
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Vismaz daļā areāla suga piedzīvoja strauju skaita mazināšanos, un 1996. gadā ir globāli novērtēta kā jutīga suga (VU). Vēlāk populāciju lejupslīde ir palēninājusies, un kopš 2008. gada tā ir novērtēta kā globāli gandrīz apdraudēta suga (NT). Vienlaikus tiek norādīts, ka kvantitatīvi dati par populācijas pārmaiņām nav pieejami (Piraccini 2016). 2023. gadā Eiropā novērtēta kā jutīga suga (VU), jo populācijas lejupslīde pārsniedz 30% trijās paaudzēs (Russo, Cistrone 2023). Latvijā mātīšu uzskaites visās zināmajās kolonijās tiek veiktas kopš 2017. gada, kad arī bija lielākais uzskaitīto mātīšu skaits – 1592. Pamatojoties uz uzskaites datiem un pieņemot, ka tēviņu un mātīšu skaits populācijā ir līdzīgs, reģionālās populācijas lielums tiek vērtēts kā 5000–10 000 indivīdu. Šis vērtējums ir ļoti aptuvens, jo nav zināms, cik daudz ir vēl neatklātu vasaras koloniju. Ziemojošo sikspārņu monitoringā, kas iekļauj visas zināmās sugas izmantotās pazemes mītnes, vienā sezonā uzskaitīto indivīdu skaits ir neliels – līdz 200 (Pētersons, Vintulis 2020). Vasaras koloniju mītnēs ir konstatēta mērena pieaugušo mātīšu skaita mazināšanās (Pētersons, Vintulis 2020) – vidējais skaits mītnē ir samazinājies no 84 (2015. gadā) līdz 33 (2022. gadā). Tomēr ir jāņem vērā, ka aprēķinos ir iekļautas vairākas lielu koloniju mītnes, kuras sikspārņi ir pametuši pēc ēku pārbūves vai ārējā apgaismojuma ierīkošanas. Visticamāk, šo koloniju dzīvnieki ir pārcēlušies uz citām ēkām. Par iespējamu populācijas mazināšanos liecina arī akustiskās uzskaites no laivas virs ūdenstilpēm 21 Natura 2000 teritorijā. Uzskaitēs pēc standartizētas metodes 2015.–2016. gadā suga tika konstatēta virs 16 ūdenstilpēm un kopējais reģistrētais indivīdu pārlidojumu skaits bija 207, bet 2020.–2022. gadā tika fiksēti 133 pārlidojumi virs 11 ūdenstilpēm (Pētersons, Vintulis 2020). Atšķirīgi dati iegūti ziemojošo sikspārņu uzskaitēs, kur pēdējos gados ir novērots neliels skaita pieaugums (Vintulis 2022).
Biotopi un ekoloģija. Vasarā apdzīvo galvenokārt lieliem stāvošiem vai tekošiem ūdeņiem bagātas teritorijas (Horáček, Hanák 1989). Vairošanās kolonijas uzturas pārsvarā ēku bēniņos vai ārsienu spraugās. Vairums zināmo koloniju mītņu ir baznīcās valsts DA daļā (Pētersons, Vintulis 1998). Koloniju mītnēs sastopami no aprīļa līdz oktobrim. Galvenokārt barojas virs ūdenstilpēm, lidojot tuvu ūdens virsmai. Naktī apmeklē vairākas ūdenstilpes līdz 18–24 km attālumā no to dienas mītnēm (Ciechanowski et al. 2017). Aptuveni ceturtdaļu barošanās laika uzturas sauszemes biotopos, medījot virs pļavām, niedrājiem, mežmalās (Haarsma 2023). Barībā pārsvarā trīsuļodi un makstenes, retāk vaboles, garkājodi, viendienītes, airkājblaktis un naktstauriņi (F. Krüger, nepublicēti dati). No augusta sākuma līdz oktobrim, līdzīgi kā citu ziemojošo sugu sikspārņi, spieto pie pazemes mītnēm (Šuba et al. 2008). No oktobra līdz aprīlim ziemo alās, cietokšņos un lielos pagrabos, parasti slēpjoties spraugās.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Vasaras kolonijas ēkās ir pakļautas ietekmei pārbūves vai remontdarbu dēļ. Tās apdraud arī ēku fasāžu apgaismošana, ko arvien biežāk ierīko pie baznīcām, pilīm un muižām. Mākslīgā apgaismojuma ietekmē sikspārņi nereti šādas ēkas pamet. Ziemošanas vietās sugu apdraud rekreācijas aktivitātes – tūristu un citu interesentu uzturēšanās pazemes ziemošanas vietās izraisa sikspārņu izzušanu no ilglaicīgi izmantotām mītnēm. Sikspārņus negatīvi ietekmē ūdens kvalitātes pasliktināšanās. No lauksaimniecības zemēm ūdeņos nokļuvušie pesticīdi var mazināt ar ūdens biotopiem saistīto kukaiņu daudzumu – sugas barības bāzi. Savukārt lauksaimniecības un sadzīves notekūdeņi izraisa hipereitrofikāciju un paātrina ūdenstilpju virsmas aizaugšanu, kas apgrūtina sikspārņu eholokāciju un tuvu ūdens virsmai lidojošu kukaiņu atpazīšanu. Kopumā negatīvās izmaiņu tendences vasaras kolonijās un barošanās biotopos ir galvenie iemesli, kāpēc suga ir novērtēta kā gandrīz apdraudēta (NT).
Aizsardzība. ES nozīmes un Latvijā īpaši aizsargājama suga, kuras aizsardzību paredz arī EUROBATS. Sugas aizsardzības juridiskais statuss ir jāsaglabā. Sugas aizsardzības plānā 2020.–2030. gadam (Pētersons, Vintulis 2020) kā prioritāri pasākumi saglabāšanai ir norādīta vasaras koloniju mītņu un ziemošanas vietu aizsardzība. Lai aizsargātu vasaras koloniju mītnes, ir jāizglīto ēku īpašnieki un apsaimniekotāji par ēku remontu vai pārbūves veikšanu sikspārņiem iespējami draudzīgā veidā, kā arī par ēku fasāžu izgaismošanas negatīvo ietekmi uz vasaras kolonijām. Lai uzlabotu ziemošanas apstākļus, ir ieteikti pasākumi vairākām vietām, tostarp Daugavpils cietoksnim un bijušajām militārajām noliktavām Garkalnē. ĪADT dabas aizsardzības plānu izstrādē ir jāņem vērā sugas prasības, it īpaši teritorijās, kurās ir zināmas sugas vasaras mītnes vai ziemošanas vietas. Tiek īstenotas un jāturpina divas īpaši šai sugai izveidotās monitoringa programmas – “Dīķu naktssikspārņa monitorings Natura 2000 teritorijās” un “Dīķu naktssikspārņa fona monitorings” –, kā arī ziemojošo sikspārņu monitorings. Nepieciešama sabiedrības izglītošana, atbilstoša politika un regulējumi, pētījumi par sugas reģionālās populācijas lielumu, izplatību, pārmaiņām, bioloģiju un ekoloģiju. Jānodrošina Sugu un biotopu aizsardzības likumā noteikto vispārējo prasību sikspārņu aizsardzībai ievērošana (piemēram, aizliegums nogalināt, traucēt vairošanās un ziemošanas vietās).
Autors: Gunārs Pētersons.
Summary. Pond bat – Myotis dasycneme. The species is distributed in Eurasia from northwestern France to the Yenisey River in Russia. It is found in all of Latvia’s neighbouring countries. In Latvia, it is a sedentary species. About 80% of the 25 known colonies are in the southeastern part of the country. The EOO is 74,868 km2, and the AOO is 1,220 km2. There are no data on changes in distribution. The regional population is estimated to be between 5,000 and 10,000 individuals. A gradual, moderate decline in the number of adult females was observed at summer colony roosts from 2015 to 2022. Acoustic counts over lakes and rivers in 21 Natura 2000 sites also indicate a possible decline in the regional population. Conversely, a moderate increase in numbers was observed in surveys of hibernating bats. The negative trends in summer colonies and foraging habitats are the main reasons for assessing the species as Near Threatened (NT). In summer, the species inhabits areas rich in large standing or flowing water bodies. During the breeding season, it inhabits buildings. It hibernates in cellars, military buildings, and caves. Summer colonies in buildings are negatively affected by alteration or renovation of these buildings and facade lighting. At hibernation sites, it is threatened by recreational activities: the presence of visitors in underground hibernation sites causes bats to disappear from long-used sites. Bats are negatively affected by deteriorating water quality. Pesticides from agricultural land can reduce the number of insects – the food base for this species. Agricultural and domestic effluents can accelerate the overgrowth of the surfaces of water bodies, making it more difficult to echolocate and identify insects flying close to the water surface. It is a species of EU importance and a protected species in Latvia, whose conservation is also required by EUROBATS. The species conservation plan for 2020–2030 prioritises the protection of summer colonies and hibernation sites to ensure the favourable conservation status of the species. To protect summer colonies, building owners and managers should be informed about how to renovate buildings in a bat-friendly way and about the negative impact of lighting on summer colonies. The species conservation measures should be considered in management plans for protected nature areas, especially where summer or hibernation sites are known to be located. For the conservation of the species, public education, appropriate policies and regulations, and studies on the regional population size, distribution, biology, and ecology are needed.
Literatūras saraksts
