Morfoloģija un bioloģija. Divzobu vārpstiņgliemezis ir viens no mazākajiem vārpstiņgliemežiem Latvijas faunā. Čaulas augstums ir 9–12 mm, platums2,3–2,7 mm, tāirvārpstveidīgi cilindriska. Čaulai ir 10–12 vijumi, vāji uzpūsti. Lūpa bieza un atliekta. Krāsa tumši sarkanīgi brūna. Čaulas virsma matēta, spīdīga, ar smalkām un regulārām ribām. Maz datu par sugas bioloģiju. Hermafrodīti. Precīzs dzīves ilgums nav zināms, iespējams, tas ir 5–10 gadi kā vairumam dzimtas sugu. Vairoties sāk otrajā dzīves gadā. Saprofāgi un mikofāgi – barojas galvenokārt ar sēnēm, epifītiskajiem ķērpjiem un aļģēm (Лихарев 1962). Aktīvi veģetācijas sezonā, pārziemo zemsegā.
Izplatība. Sugas izplatība ir saistīta ar okeāniskā klimata apgabaliem Eiropā. Plaši izplatīta Rietumeiropā (Seddon 2017). Suga ir sastopama Lietuvā un Igaunijā. Baltkrievijā reti sastopama (Моллюски Беларуси 2022). Krievijā zināma Ļeņingradas apgabalā (Sysoev, Schileyko 2009). Izplatīta visā Latvijā. Bieži un lielākā skaitā sastopama Kurzemē, citos reģionos ļoti reti (Pilāte 2006; Rudzīte u. c. 2010; Rudzīte et al. 2018a). 20. gs. beigās bija zināmas deviņas atradnes (Pilāte 1998), bet šobrīd zināmas 38. Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 31 984 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 100 km2.
Populācija. Eiropā reģionālā populācija tiek vērtēta kā stabila (Seddon 2017). Reģionālās populācijas stāvoklis Latvijā vērtējams kā stabils ĪADT teritorijās. Nav datu par tās stāvokli ārpus ĪADT. Indivīdu daudzums ir atkarīgs no biotopa un meža apsaimniekošanas vēstures – vienā kvadrātmetrā var būt 1–37, vidēji – seši vārpstiņgliemeži. Gliemežu sabiedrībās sugai parasti ir ļoti mazs īpatsvars – līdz 1% kopējā gliemežu sugu indivīdu skaita. Biežāk un lielākā skaitā ir sastopams mežos, kuros apsaimniekošanas intensitāte ir vāja vai tā ilgstoši nav veikta (Pilāte 2006).
Biotopi un ekoloģija. Meža suga. Sastopama mežos zem nobirām, uz kritalām, zem to mizas un mitrā laikā uz koku stumbriem, Latvijas R daļā arī priežu mežos. Dzīvotnēs ir jābūt tādām meža daudzveidībai nozīmīgām struktūrām kā bagātīgs pamežs, atmirusi koksne un lapu koki (apse, platlapji) (Suško 1998).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Eiropā suga netiek uzskatīta par apdraudētu. Vietām par iespējamu apdraudējumu tiek uzskatīts biotopu zudums (Seddon 2017). Latvijā galvenie draudi ir dabisko dzīvotņu sadrumstalošana, to mazināšanās un degradācija saimnieciskās darbības rezultātā (Rudzīte et al. 2018b). Apdraudējumu rada mežu apsaimniekošanas mūsdienu metodes (mežizstrāde veģetācijas sezonā, augsnes virskārtu blīvējošas un saārdošas mežizstrādes tehnikas izmantošana, pameža izvākšana), dzīvotņu izciršana, mirušās koksnes izvākšana un mežu atjaunošana ar gliemežiem destruktīvām metodēm (augsnes aršana, monodominantu egļu un bērzu audžu veidošana un kopšana). To pastiprina meža ceļu būve un meliorācijas sistēmu renovēšana un ierīkošana, kas vēl vairāk sadrumstalo reģionālo populāciju, jo gliemežiem šādi ceļi un grāvji ir nepārvarams šķērslis. Vispārējās dabas aizsardzības prasības mežā (ar dažiem izņēmumiem) tikai daļēji un īslaicīgi nodrošina gliemežu sugu saglabāšanos, bet nenodrošina to ilgtermiņā (LVMI Silava 2014). Mežsaimnieciskā darbība notiek visos biotopos, kam ir saistība ar sugas dzīvotnēm. Novērtēta kā jutīga suga (VU), pamatojoties uz saimniecisko darbību radīto apdraudējumu, kā arī, ņemot vērā tās apdzīvoto platību, kas nevar pārsniegt 2000 km2.
Aizsardzība. Latvijā īpaši aizsargājama suga. Tās aizsardzībai ir jāparedz iespēja veidot mikroliegumus. No esošajiem datiem nevar novērtēt, kāda daļa reģionālās populācijas atrodas ĪADT, taču vairums atradņu atrodas ĪADT, piemēram, suga ļoti bieži sastopama Moricsalas dabas rezervātā, dabas liegumos “Užava”, “Ovīši”, “Ances purvi un meži”, kā arī Slīteres Nacionālajā parkā. Sugas aizsardzībā ļoti svarīga ir ES nozīmes meža biotopu praktiskā aizsardzība ārpus ĪADT. Pašreizējās saimnieciskās pieejas apstākļos sugas aizsardzībai ārpus ĪADT ir vēlams veidot mikroliegumus. Ieteicams ievākt datus par sugas sastopamību meža biotopu un citu sugu mikroliegumos ar mērķi izvērtēt nepieciešamību izveidot jaunus mikroliegumus. Sugas aizsardzības plānošanai ir jāveic pētījumi par tās izplatību un sastopamību ārpus ĪADT. Sugas dzīvotnēs ir jāsaglabā vārpstiņgliemežiem būtiskās struktūras – ēnojums, pamežs, atmirusī koksne, lapu koki (apse, platlapji).
Autore: Digna Pilāte.
Summary. Door snail – Clausilia bidentata. The species’ distribution corresponds with the oceanic climates in Europe. It is widely distributed in Western Europe. The species is found in all of Latvia’s neighbouring countries. It is distributed throughout Latvia, but is more frequently found and occurs in larger numbers in Western Latvia, with 38 known localities. The EOO is 31,984 km2, and the AOO – 100 km2. The potential AOO is larger but does not exceed 2,000 km2. The number of individuals per square metre can vary from one to 37, with an average of six individuals. In snail communities, the species is most often represented by up to 1% of the total number of individuals of snail species. It is found in forests under litter, on fallen logs, under their bark and in humid weather on tree trunks. It is important that there is abundant understorey in the habitats, as well as dead wood and deciduous trees (aspen, broadleaved trees). In Latvia, the main threats are fragmentation and isolation of natural habitats, their reduction and degradation due to economic activities – mainly forestry. The practical protection of forest habitats of EU importance outside protected nature areas is of great importance for the conservation of the species. The species is assessed as Vulnerable (VU) based on threats from economic activities and considering its AOO. It is included in the 2nd edition of the Red Data Book of Latvia (Pilāte 1998). It is a protected species in Latvia, and it is also proposed to be included on the list of species for which conservation micro-reserves can be established. Most of the localities are within protected nature areas.
Literatūras saraksts
