Morfoloģija un bioloģija. Lapu sūna. Akrokarpa liela vienmājas ūdenssūna irdenās, gaiši dzeltenīgi vai tumšzaļās velēnās, aug ūdenī nelielā dziļumā. Stublājs 2–10 cm garš, mēreni zarots, skraji un attālināti aplapots. Mitras lapas ir atstāvošas līdz tālu atstāvošas, 2,5–5,0 mm garas un 0,3–0,6 mm platas, lineāras, nosmailotas vai nedaudz strupas. Lapas turpinājums virs spārnveida izauguma augšējā gala 2–3 reizes garāks nekā lapas makstveida daļas platums, tas stiepjas no lapas pamatnes līdz spārnveida izauguma augšējam galam. Lapas dorsālais spārns virzienā uz pamatni pakāpeniski sašaurināts, sasniedz vai nesasniedz stumbru. Lapas mala vesela, bez apmales vai maksts lejasdaļā apmale ar nedaudz garāku šūnu 2–3 rindām, dzīsla beidzas nedaudz pirms lapas gala. Parasti izplatās veģetatīvi ar lapu zariem. Sporofītu veido reti – īsu lapu žākļu zaru dzinumu galos, uz viena stumbra daudzskaitlīgi. Setas 1,0–1,5 mm garas. Sporangiji taisni, 0,5–0,9 mm gari, operkulums konisks, ar īsu un taisnu knābīti (Игнатов, Игнатова 2003; Hallingbäck et al. 2006; Smith 2008).
Izplatība. Mērenā klimata joslā suga izpla-tīta plaši, bet nevienmērīgi, līdz 600 m v.j.l. Eiropā izplatīta suga, sastopama arī Āfrikā un Amerikā (Kopponen et al. 1995; Hallingbäck et al. 2006; Hodgetts et al. 2019). Igaunijā sastopama ļoti reti – zināma tikai viena atradne valsts DA daļā, Lietuvā nav atrasta (Ingerpuu, Vellak 1998). Latvijā dažādos reģionos upēs un ezeros zināmas septiņas atradnes. Pirmo reizi suga konstatēta Aiviekstē pie Sāvienas “Grīvniekiem” ūdenī uz dolomīta gabaliem (K. R. Kupfers, 1914). Vēlāk atklāta Usmas ezerā smiltīs (E. Ozoliņa, 1930). Mūsdienās konstatēta pie Doles salas Dūduma krācē uz dolomīta (U. Suško, 1992), Bauskā Mēmeles gultnē pie Jāneikām uz akmeņainas grunts un lielākiem granīta laukakmeņiem ar izgulsnējušos kaļķa virskārtu (U. Suško, 1993), Marijas ezerā pie Atašienes līdz 1 m dziļumā ūdenī (E. Zvejniece, 2019) un Latgalē Geraņimovas Ildzā (I. Peipiņa, 2023). Sastopamības apgabals (EOO) ir 11 081 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 28 km2.
Populācija. Eiropā sugas reģionālā populācija kopumā ir stabila, lai gan atsevišķas apakšpopulācijas ir izzudušas vai sugas sastopamība tajās mazinās (Hodgetts et al. 2019). Latvijas reģionālās populācijas lielums nav precīzi zināms, bet tas ir ļoti mazs.
Biotopi un ekoloģija. Sastopama iegremdētā veidā tīros vai nedaudz piesārņotos neitrālos vai nedaudz bāziskos ūdeņos no paša sekluma pie ūdens virsas līdz 80 cm dziļumam, galvenokārt lēntecēs un kanālos, dažkārt arī ezeros. Aug uz dažādiem substrātiem: koksnes, akmeņiem, klintīm, dzelzsbetona krastmalām, peldošiem pontoniem, zem tiltiem. Aug arī uz divvāku gliemenēm un citu gliemežu virsmas, kas, iespējams, palīdz sugai izplatīties (Kopponen et al. 1995; Hallingbäck et al. 2006; Hodgetts et al. 2019). Latvijā tai ir šaura ekoloģiskā niša, un tā aug tīros dzidrūdens, vāji un mēreni eitrofos, dziļos un seklos ezeros uz smilšainas grunts līdz 1–4 m dziļumam, kā arī tīrās vai salīdzinoši tīrās upēs (straujtecēs un lēntecēs) uz dolomīta gabaliem krācēs vai lēnākos posmos un uz lieliem granīta laukakmeņiem ar izgulsnējušos kaļķa virskārtu 0,3–1,5 m dziļumā (Ozoliņa 1931; Aболинь 1968; Suško 2002; Suško, Āboliņa 2010). Pavadošās sugas ir mīkstā sirpjlape Drepanocladus aduncus, resnsetas spārnene Fissidens crassipes, parastā avotsūna Fontinalis antipyretica, ezeru avotsūna F. dichelymoides, krasta garknābīte Rhynchostegium riparioides (E. Ozoliņas, J. Mikutoviča, E. Zvejnieces novērojumi).
Izmantošana un tirdzniecība: –
Apdraudējums. Latvijā sugu apdraud ezeru un upju piesārņošana ar biogēnajiem elementiem un tās izraisītā ezeru aizaugšana un pastiprinātā konkurence ar ekspansīvām ūdensaugu sugām (parasto niedri, mieturaļģēm, elodeīdiem), kā arī ūdens kvalitātes pasliktināšanās, kas rodas, veicot intensīvu rekreāciju ezeros un to krastos, pastiprināti apbūvējot ezeru krastus, mākslīgi izmainot ezeru ūdenslīmeni, kā arī ierīkojot HES ūdenskrātuves uz upēm. Novērtēta kā stipri apdraudēta suga (EN), jo tai ir neliela AOO un prognozēta tās mazināšanās, kā arī piemērotu biotopu platības lieluma un kvalitātes un pieaugušu indivīdu skaita sarukums.
Aizsardzība. Latvijā aizsargājama suga. Tās dzīvotņu aizsardzībai jāparedz iespēja veidot arī mikroliegumus. Divas gandrīz pirms 100 gadiem atklātās sugas atradnes Usmas ezerā atrodas Moricsalas dabas rezervātā, pārējās sešas atradnes atrodas ārpus ĪADT un netiek aizsargātas. Latvijā sugu šobrīd aizsargā trijos īpaši aizsargājamos ezeru biotopos. Jāveic sugas atradņu apsekošana un monitorings, jāturpina papildināt zināšanas par tās izplatību Latvijā.
Autors: Uvis Suško.
Summary. Fountain fern-moss – Fissidens fontanus. A common moss species in Europe, also found in Africa and the Americas. It was first found in Latvia by K. R. Kuppfer in 1914. There are seven known localities in different regions of Latvia – in rivers and lakes. EOO is 11,081 km2, and AOO is 28 km2. The size of the regional population in Latvia is not known exactly, but it is very small. In Latvia it grows in clean clear-water, slightly to moderately eutrophic, deep and shallow lakes on sandy soil to a depth of 1–4 m, as well as in clear or relatively clear rivers (fast and slow-moving rivers) on dolomite fragments in rapids or slower sections and on large granite boulders with a deposited lime surface to a depth of 0.3–1.5 m. The species is threatened by pollution and overgrowth of lakes and rivers. It is assessed as Endangered (EN) due to its small EOO and predicted declines in the area and EN quality of suitable habitat, and in the number of mature individuals. A protected species in Latvia. To protect its habitats, the possibility to create micro-reserves should also be considered. Two of the localities in Lake Usma, discovered almost 100 years ago, are located in the Moricsala Strict Nature Reserve, while the other six are outside protected nature territories and are not protected. In Latvia, the species is currently protected in three specially protected lake habitats. The species’ localities should be surveyed and monitored, and knowledge of its distribution should be developed further.
Literatūras saraksts
