Morfoloģija un bioloģija. Dobumu māņskorpions ir apmēram 2,5 mm garš bezacu zirnekļveidīgs dzīvnieks. Ķermeni veido galvkrūtis un posmots vēders ar noapaļotu galu. Vēders gaišs, ar tumšākām horizontālām līnijām tā virspusē. Uz galvkrūšu virsmas tuvāk vēderam atrodas trīsstūrveida iedobe. Galvkrūtis vairāk garas nekā platas, dzeltenbrūnā krāsā (Holmen, Scharff 2008). Kopā astoņas ejkājas sarkanbrūnā krāsā. Ķermeņa priekšdaļā garas, konusveidīgas pedipalpas (helicerātu galvkrūšu ekstremitāšu otrais pāris) beidzas ar sarkanīgām spīlēm, spīles ir izliektas – atstarpe starp spīlēm ir tikpat liela vai gandrīz tikpat liela kā spīļu diametrs, spīļu iekšpusē atrodas zobiņi. Ceturto pēdu virsmā atrodas dorsālais maņu mats (trichobotrium), kas ir ievērojami lielāks nekā pārējie matiņi, kas klāj kājas. Maņu mats atrodas 1/3 attālumā no savienojuma vietas ar stilbu (Fjellberg, Lissner 2016). Pārējie matiņi, ja salīdzina ar citiem Chernetidae dzimtas pārstāvjiem, ir garāki (Holmen, Scharff 2008). Dzimumgatavību sasniedz divos gados, dzīves ilgums tiek lēsts līdz četriem gadiem. Attīstība ar nepilnīgu pārvēršanos – jaunie māņskorpioni ir līdzīgi pieaugušajiem. Plēsējs, barojas ar lēcastēm un ērcēm.
Izplatība. Eiropā suga sastopama centrālajā un Z daļā – Čehijā, Dānijā, Norvēģijā, Polijā, Vācijā, Zviedrijā (Fjallberg, Lissner 2016). Latvijā konstatēta desmit atradnēs sešās vietās – Usmas ezera Moricsalā, Slīteres Nacionālajā parkā, pie Kaņiera ezera (Rietumlatvija), Tērvetē (Dienvidlatvija), Cesvainē un dabas liegumā “Lubāna mitrājs” (Austrumlatvija). Moricsalā pēdējā apsekojuma reizē 2017. gadā suga nav atrasta, bet tas nenozīmē, ka tā ir izzudusi, jo tās klātbūtnes noteikšanu apgrūtina pārbaudei nesasniedzamie koku dobumi. Jaunākā atradne ir konstatēta 2021. gadā Tērvetē, kas varētu norādīt uz sugas plašāku sastopamību Latvijā. Pagaidām nav informācijas par sugas sastopamību citviet valstī. Dobumi kokos, kuros varētu konstatēt sugu, atrodas augstu no zemes un piekļuvei pie tiem ir nepieciešams īpašs aprīkojums. Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 16 443 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 36 km2.
Populācija. Eiropā sugas izplatība mazinās, jo mazinās tai piemēroto dobumaino lapu koku īpatsvars; uz to netieši norāda lietussargsugas lapkoku praulgrauža sarūkošā izplatība Eiropā (Ranius et al. 2005). Pašlaik Latvijas reģionālā populācija ir vērtējama kā maza. Par kopīgām reģionālajām populācijām ar Latvijas kaimiņvalstīm nevar spriest, jo sugai ir ierobežota izplatīšanās spēja un tā pārceļo starp dobumiem ar putnu un divspārņu palīdzību (Gärdenfors, Wilander 1995; SLU Artdatabanken 2021; N. Jansson, pers. ziņojums 2024). Par indivīdu skaita tendencēm Latvijā nevar spriest, jo ilgstoši tikušas novērotas tikai divas apakšpopulācijas (Moricsalā un Pededzes ielejā) (NATURA 2000 Network 2024). Jaunākā atradne Tērvetē varētu liecināt par biežāku sugas sastopamību Latvijā, tomēr tas ir nejaušs atradums, kas nedod priekšstatu par reģionālās populācijas patieso lielumu.
Biotopi un ekoloģija. Piemēroti biotopi ir parkveida pļavas, parki ar veciem, dobumainiem lapu kokiem (Molander 2012), Latvijas apstākļos arī nogāžu meži, kuros aug sugai piemēroti koki. Sugai nepieciešami veci, dobumaini lapu koki, pārsvarā ozoli, liepas, dižskābarži, kas aug mežos, taču ir pietiekami saules apspīdēti. Citviet Eiropā atrasts arī skābaržos, apsēs, kļavās. Dzīvo kopā ar citiem bezmugurkaulniekiem (skudrām, divspārņiem, tostarp arī citu sugu māņskorpioniem). Aktīvi visu gadu, izņemot sala periodus.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Vecu, dobumainu lapu koku bojāeja no vecuma vietās, kur suga sastopama; potenciāli apdzīvojamu dobumainu koku trūkums sugai sasniedzamā attālumā. Suga novērtēta kā jutīga (VU), jo ir neliels atradņu skaits, ierobežotas izplatīšanās spējas un tā apdzīvo specifisku biotopu.
Aizsardzība. ES nozīmes un Latvijā īpaši aizsargājama suga, kuras dzīvotņu saglabāšanai var veidot mikroliegumus. Tās aizsardzības juridiskais statuss ir jāsaglabā. Septiņas no desmit zināmajām sugas atradnēm atrodas ĪADT – Moricsalas dabas rezervātā, dabas liegumā “Lubāna mitrājs” un Ķemeru Nacionālajā parkā. Lai saglabātu sugu, ir jāaizsargā tās apdzīvotie koki vai parki, kā arī jāizvērtē potenciāli piemēroto koku aizsargāšana. Lai plānotu sugas turpmāko aizsardzību, ir jāturpina pētīt sugas dzīves ciklu, kā arī sugas ekoloģiju, piemēram, apdzīvotos kokus, sugas pārnesējus, aktivitātes periodus, pārošanās laiku.
Autore: Inese Cera.
Summary. Stella’s pseudoscorpion – Anthrenochernes stellae. Distributed in Central and Northern Europe (Fjellberg, Lissner 2016). In Latvia, the species has been recorded from ten localities (some of them situated very close) or from six sites. The most recent record is from 2021 from Tērvete (southern Latvia), which may indicate a more widespread occurrence of the species in Latvia. The EOO is 16,443 km2, and the AOO – 36 km2. In Europe, the species is observed to be declining (Ranius et al. 2005). The regional population in Latvia is currently estimated to be small. Suitable habitats for the species are wooded meadows, parks with old deciduous trees with hollows (Molander 2012), and in Latvia also forests on slopes if suitable trees are present. The species requires old, hollow deciduous trees, mainly oaks, limes and beeches, which grow in forests, but receive sufficient sunlight. The species is therefore threatened by the age-related mortality of old hollow trees in areas where A. stellae occurs, and the lack of potentially habitable trees within the species’ reach. The species is assessed as Vulnerable (VU) due to the small number of localities, limited dispersal ability and habitat specificity. It is a species of EU importance and a protected species in Latvia for which micro-reserves can be established. The legal status of the species must be maintained. Seven localities are in protected nature areas – the “Lubāna mitrājs” Nature Reserve, the Ķemeri National Park and the Moricsala Strict Nature Reserve. The conservation of the species requires the protection of trees or parks occupied by the species, as well as consideration of the protection of potential trees suitable for the species. Further conservation planning requires studies of the life cycle and the ecology of the species, e.g. trees it inhabits, its carriers, activity periods, mating periods, etc.
Literatūras saraksts
