Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs 20–40 cm augsts lakstaugs. Stublājs augšdaļā ar gariem sarkanbrūniem matiņiem, lejasdaļā kails. Lapas pamīšus, 10–25 mm garas, lancetiskas, kailas. Ziedi pa 1–4 skrajā vairogveidīgā ziedkopā stublāja galotnē. Kauslapas piecas, pie pamata saaugušas. Vainaglapas piecas, spilgti dzeltenas, dažkārt ar oranžiem punktiņiem. Auglis – divcirkņu pogaļa. Zied no jūlija līdz septembrim. Aug izklaidus atsevišķi augi vai nelielās grupās (Gavrilova 2003; Priedītis 2014). Novērots, ka sugas ziedēšanas maksimums Latvijā var būt arī septembrī (Baroniņa 2021). Apputeksnē kukaiņi, galvenokārt divspārņi (Diptera) (Olesen, Warncke 1989). Vairojas veģetatīvi ar ložņājošiem dzinumiem un arī ar sēklām (Vitoz et al. 2006). Jauni augi no sēklām attīstās tikai atklātas augsnes laukumos (Ohlson 1989). Sēklām nav pielāgojumu tālai izplatībai, un vidējais sēklu izplatības attālums ir 0,1–1 m (Lososová et al. 2023). Paaudzes ilgums ir desmit gadi (Solstad et al. 2021).
Izplatība. Suga sastopama gandrīz visā Eiropā, izņemot tās D un R daļu, arī Āzijas un Ziemeļamerikas Z daļā (Govaerts 2024) galvenokārt mērenajā un vēsajā joslā, dažas izolētas atradnes arī kalnu reģionos siltāka klimata apvidos (Gavrilova 2003; Priedītis 2014). Eiropas centrālajā daļā suga daudzviet ir izzudusi, piemēram, Vācijā, Austrijā. Savukārt citās valstīs saglabājušās tikai nedaudzas atradnes, piemēram, Šveicē (Vittoz et al. 2006). Lietuvā tā ir reti sastopama, galvenokārt A daļā, atsevišķas atradnes arī ZR daļā (Žalneravičius 2021). Baltkrievijā suga atrasta tikai dažviet Z daļā (Третьяков 2015). Igaunijā konstatēta reti, pārsvarā A daļā (eElurikkus 2022). 19. un 20. gs. dažādos Latvijas herbārijos un literatūras avotos ir ziņas par aptuveni 70 atradnēm visā valstī (Baroniņa 2021), taču šobrīd suga ir droši zināma tikai 19 purvos, kuros 2000.–2022. gadā konstatēta vismaz vienu reizi. Nelabvēlīgos apstākļos suga var neveidot virszemes dzinumus (Meškauskaitė, Naujalis 2006), tāpēc, ja sugai joprojām purvā ir piemēroti augšanas apstākļi, tā tiek iekļauta atradņu sarakstā. Latvijā suga sastopama ļoti reti, lielākā daļa atradņu mūsdienās atrodas valsts A un ZR daļā. Sastopamības apgabals (EOO) ir 36 373 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 104 km2. Visticamāk, suga ir sastopama arī vēl citviet Latvijā, tomēr potenciālo vietu skaits nav liels, jo ir maz sugai piemērotu dzīvotņu. Pat ja suga sastopama citviet, AOO nepārsniegtu EN kategorijas slieksni.
Populācija. Tiek lēsts, ka kopējo Latvijas populāciju veido aptuveni 1000 indivīdi (Baroniņa 2021). Kopš 2001. gada populācijas lielums un skaita dinamika valstī pētīta 12 vietās. Novērota izteikta indivīdu skaita mazināšanās lielākajā daļā pētīto vietu, kas, visticamāk, saistīta ar ekstrēmi sausajām vasarām. Septiņās no 13 pētītajām vietām 2021. gadā suga netika konstatēta, lai gan sugai dzīvotnes joprojām ir piemērotas. Cenopopulācijas uzskatāmas par stabilām vai pieaugošām tikai trijās vietās, bet trijās citās vietās tās sarūk (Baroniņa 2021). Eiropas populācijas vērtējumam trūkst datu (DD), taču tiek uzskatīts, ka populācija sarūk visā Eiropā (Gygax et al. 2011). Globāli sugas populācija nav apdraudēta (LC), taču populācijas dinamika nav zināma (Maiz-Tome 2016).
Dzīvotnes un ekoloģija. Avotu purvu suga (Axmanová 2022). Latvijā tā aug sugām bagātos pārejas un zāļu purvos, parasti avotainās vietās. Dažviet šajos purvos bagātīgi izgulsnējas dzelzs savienojumi. Arī citviet Eiropā tā aug minerotrofos purvos ar aukstu, tekošu ūdeni un avotu izcelsmes purvos (Vittoz et al. 2006). Tai ir vājas konkurences spējas, un, pazeminoties ūdenslīmenim purvos, to ātri nomāc citi lakstaugi. Tajā pašā laikā tā nepacieš applūšanu (Vittoz et al. 2006).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu galvenokārt apdraud purvu un mežu susināšana. Dažviet to ietekmē bebri, kas appludina purvus, kā arī dabiskā sukcesija – purvi aizaug ar niedrēm, krūmiem un kokiem (Baroniņa 2021). Sugu var ietekmēt arī klimata pārmaiņas, galvenokārt gaisa temperatūras paaugstināšanās, gada nokrišņu sadalījuma maiņa, kuras dēļ ūdenslīmenis purvos var kristies straujāk (Essl et al. 2012; Dorau et al. 2015; Swindles et al. 2019), arī ilgstoši sausuma periodi. Gaisa temperatūras paaugstināšanās novērojama arī Latvijā (Briede 2018).
Aizsardzība. Suga droši zināma tikai 12 ĪADT (Baroniņa 2021). Projekta “Dabas skaitīšana” laikā (2017.–2020. gads) un pēc tam dzeltenā akmeņlauzīte atrasta arī četros purvos ārpus ĪADT, taču indivīdu skaits tajos neliels – viens vai daži indivīdi. Lielākā daļa sugas populācijas atrodas ĪADT. Skaitliski bagātīgākās atradnes ir dabas liegumos “Ances purvi un meži” un “Bednes purvs”.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāturpina precizēt sugas izplatību, populācijas lielumu Latvijā. Atkārtoti jāpārbauda visi purvi, kuros suga atrasta ārpus ĪADT, un jāizvērtē, vai kādā no tiem ir jāveido mikroliegums vai ĪADT. Jāturpina sugas monitorings, iekļaujot tajā arī vismaz dažas no jaunatrastajām atradnēm. Ieteicami pētījumi, lai noskaidrotu sugas augtenes hidroķīmiskos parametrus Latvijā, kā arī pēc iespējas sīkāk raksturotu augāju, kurā dzeltenā akmeņlauzīte sastopama Latvijā. Nav pieļaujama susināšana purvos, kur suga konstatēta, un to apkārtnē. Jāizstrādā sugas aizsardzības plāns.
Autores: Liene Auniņa*, Sandra Ikauniece.
Summary. Marsh saxifrage – Saxifraga hirculus. Rare in Latvia; mostly in the eastern and north-western parts of the country. Due to drainage, the distribution of the species in Latvia has decreased since the early 20th century. The EOO is 36,373 km2, and the AOO – 104 km2. After 1991, the species has been reliably known from 19 sites. Over the past five years, a few new species’ localities have been found, but the number of plants in them is low (one or a few individuals). Since 2001, the population size and dynamics of the number have been studied in 12 localities in Latvia. In seven out of the 13 localities surveyed in 2021, the species was no longer found, although the habitats were still suitable. Subpopulations are considered stable or increasing in only three localities, while in three other localities, subpopulations show a decreasing trend. The total Latvian population consists of ca. 1,000 individuals. S. hirculus grows in species-rich transitional mires and fens in slightly acidic to neutral soils, most often in spring- fed mires. The threats are drainage of mires and forests, which may be exacerbated by climate change; beaver activity, which inundates the mires; and natural succession leading to overgrowth with reeds, shrubs and trees. Most of the known S. hirculus localities occur in protected areas; the richest subpopulations are recorded in the “Ances purvi un meži” and “Bednes purvs” Nature Reserves. Studies on the distribution of the species and the population size are needed. It is necessary to continue population monitoring throughout the country. Studies on the hydrochemical parameters of the species’ habitat and improved knowledge on the vegetation in which the S. hirculus can be found are needed. Drainage of the species’ habitats should not be permitted.
Literatūras saraksts
