Morfoloģija un bioloģija. Pieaugušas dzeltenās laupītājmušas (imago) ķermeņa garums ir līdz 25 mm. Tās pamatkrāsa ir melna, vēders klāts ar bieziem dzelteniem matiņiem, bet krūšu pakaļējā daļa – ar bieziem dzeltenīgiem vai gaišpelēkiem matiņiem. Pārējais ķermenis – ar retākiem melniem, bet kājas ar dzeltenīgi rudiem matiņiem. Miera stāvoklī spārni sakļauti viens virs otra, un muša ir pieplakusi substrātam. Aktīvā stāvoklī muša var būt izslējusies, vēders izliekts, spārni reizēm daļēji pavērti. Pārojoties lido tandēmā – saāķējušās ar vēdera galā esošajiem dzimumorgāniem. Attīstās ar pilnu pārvēršanos: ola–kāpurs–kūniņa–imago. Dējumā trīs sarkanbrūnas vai tumšbrūnas ovālas vai iegarenas olas. Olu un kāpuru attīstības ilgums nav zināms. Citām šīs apakšdzimtas sugām olas attīstās aptuveni 50–60 dienas, bet kāpuri – līdz diviem gadiem (Dennis et al. 2013). Imago sastopami no jūnija līdz septembrim. Kāpuri barojas ar koksngraužu un citu ksilofāgo kukaiņu kāpuriem un kūniņām. Imago barojas ar cietiem kukaiņiem, piemēram, vabolēm, lapsenēm, kamenēm, citām mušām, kas var būt tikpat lieli, cik pati laupītājmuša.
Izplatība. Suga ir plaši izplatīta Eirāzijā. Eiropā izplatīta galvenokārt tās centrālajā un R daļā. Tālākās atradnes A virzienā ir Baikāla ezera reģionā. Sugas atradnes reģistrētas arī visā Lietuvas un Igaunijas teritorijā (GBIF 2023; iNaturalist 2023). Latvija atrodas izplatības areāla centrālajā daļā. Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 76 784 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 632 km2. Pamatojoties uz sugas apdzīvoto biotopu relatīvi plašo izplatību, ticams, ka faktiskā apdzīvotā platība ir lielāka. Tā kā divspārņu, tostarp arī laupītājmušu, pētniecība Latvijā nav attīstīta, datu par izplatības pārmaiņām nav. Visticamāk, atradņu skaita pieaugums (101 novērojums) pēdējos gados saistāms ar atsevišķu pētnieku aktivitātēm un kukaiņu fotografēšanas popularitātes pieaugumu.
Populācija. Literatūrā minēts, ka Latvijā reģionālās populācijas blīvums savulaik strauji mazinājies (Spuņģis 1998), taču nav pieejami dati, kas pamatotu šo apgalvojumu. Arī Igaunijā, Somijā un Zviedrijā suga novērtēta kā neapdraudēta. Latvijā katrā atradnē vai novērojuma reizē novēroti 1–10 indivīdi (tikai retos gadījumos vairāk), bet apakšpopulācijā teorētiski jābūt vismaz vairākiem desmitiem indivīdu. Skaita vērtējums pamatojas uz pieņēmumu, ka katrā apakšpopulācijā ir vismaz 50 indivīdu, jo sugai ir mazs pēcnācēju skaits, un ka pastāv citas, līdz šim neatrastas apakšpopulācijas. Līdz ar to pašreizējais reģionālās populācijas lielums vērtēts kā vismaz 10 000 indivīdu.
Biotopi un ekoloģija. Latvijā suga sastopama vecos skujkoku mežos, augstajos, pārejas un zemajos purvos, saules apspīdētās vietās – pie dažādiem atvērumiem mežaudzēs, to malās vai retainēs. Pieaugušās laupītājmušas ir aktīvas siltās un saulainās dienās, kad tās, medījot vai sargājot teritoriju, uzturas uz saules apspīdētiem koku stumbriem, retāk uz kritalām vai celmiem. Olas dēj uz nokaltušiem kokiem vai citā atmirušā koksnē (biežāk uz priedes, retāk ozola, apses) citu kukaiņu izskrejās. Kāpuri uzturas zem mizas, iespējams, arī citur koksnē, kur barojas.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Prognozējama turpmāka dzīvotņu kvalitātes (iespējams, arī platības) mazināšanās, palielinoties apdzīvojamo un komerciālo teritoriju platībām (kas ietekmē gan sugas dzīvotnes, gan tās barības dzīvniekus) un mazinoties lielu izmēru atmirušās koksnes daudzumam, kā arī ar to saistītajiem ksilofāgajiem kukaiņiem (it īpaši priežu mežos). Pesticīdu lietošana sugu dzīvotņu tuvumā (lauksaimniecībā izmantojamajās zemēs) mazina barības objektu daudzumu. Pašlaik minēto faktoru ietekmju apjoms uz reģionālo populāciju nav zināms. Suga novērtēta kā gandrīz apdraudēta (NT), jo tai ir neliela AOO.
Aizsardzība. Suga nav iekļauta ES nozīmes un Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstos. Latvijā juridiskais aizsardzības statuss sugai nav jānosaka, jo, lai gan apdraudošie faktori ir zināmi, tomēr to ietekme uz reģionālās populācijas stāvokli nav zināma un pašlaik nerada bažas par reģionālās populācijas strauju mazināšanos. No visiem sugas novērojumiem 101 jeb 48% ir 32 ĪADT, piemēram, Slīteres Nacionālajā parkā, aizsargājamo ainavu apvidos “Ādaži” un “Veclaicene”, bet pārējie atrodas ārpus ĪADT. Lai mazinātu apdraudējumu, jāsaglabā atmirusī koksne mežos, kā arī jāmazina pesticīdu lietošana. Lai pilnveidotu sugas aizsardzību, jāveic pētījumi par tās izplatību un sastopamību, kā arī biotopiem un ekoloģiju Latvijā.
Autori: Mārtiņš Kalniņš*, Zane Pīpkalēja.
Summary. Bumblebee robberfly – Laphria flava. The species has a wide distribution across Eurasia. In Europe, it is mainly distributed in the western and central parts (GBIF 2023). Latvia is situated in the central part of its range. The species is relatively widespread in Latvia (101 observations). The EOO is 76,784 km2, and the AOO – 632 km2. Considering the wide distribution of suitable habitats, it is likely that the potential AOO is higher. The current size of the regional population is estimated to be at least 10,000 individuals. In Latvia, the species is found in old coniferous forests, raised bogs, transitional mires, fens, in sunny areas. Adults are active on warm and sunny days, when they hunt or guard their territory by sitting on sunlit tree trunks, less often on fallen logs or stumps. Eggs are laid in cavities in decaying wood. Larvae live under bark, possibly elsewhere in the wood. Further declines in habitat quality (and possibly area) are expected due to increases in residential and commercial development (affecting both the species’ habitat and its prey) and decreases in coarse woody debris and associated xylophagous insects. The use of pesticides in the vicinity of the species’ habitats (on agricultural land) reduces the amount of potential food objects. The species is assessed as Near Threatened (NT) due to its small AOO. It is included in the 2nd edition of the Red Data Book of Latvia (Spuņģis 1998). It is not listed as a species of EU importance and is not protected in Latvia. In Latvia, the species does not require legal protection status because, although the threats are known, their impact on the status of the regional population is unknown and there is currently no evidence that the regional population is in rapid decline. Of the total number of observation sites, 101, or 48%, are in 32 protected nature areas. To reduce the threats, attention should be paid to preserving dead wood in forests and reducing the use of pesticides. Studies on the distribution and occurrence of the species, as well as on its habitat and ecology in Latvia are needed to improve the conservation of the species.
Literatūras saraksts
