Morfoloģija un bioloģija. Dzeltenīgās pertuzārijas laponis ir plāns līdz mēreni biezs, sīkkārpains, saplaisājis līdz areolveida, gaišzeltaini dzeltens, pelēcīgi dzeltens, dzeltenzaļgans līdz dzeltenīgi pelēks, izidiozs, ar ļoti sīkām, pamatdaļā sašaurinātām un gandrīz lodveida izīdijām, kas ir līdz 0,5 mm platas un augstas. Izīdijas bieži veido apaļus izliektus kārpveida sakopojumus, kas saplūst kopā. Starp izīdijām un kārpveida sakopojumiem spraugās izveidojas dzeltenīgas, sorediozas spilvenveida struktūras. Lapoņa apmale pelēka, šaura, bieži grūti saskatāma. Apotēciji attīstās ļoti reti. Augļķermeņu kārpiņas izvietotas izklaidus, puslodveida, pie pamatnes sašaurinātas, klātas dzeltenām sorēdijām. Apotēcija disks melnbrūns, punktveida. Aski iegareni, vālesveida, ar 4–8 sporām. Sporas elipsoidālas, 62–93 x 27–39 µm, ar gludu, biezu apvalku, galos paplatinātas līdz 21 µm (A. Piterāns, nepubl. materiāli).
Izplatība. Suga izplatīta Eiropā, Āzijas R daļā. Latvijā izplatība ir maz pētīta, zināmas vairāk nekā 42 atradnes (reģistrēti vairāk nekā 300 novērojumi). Sastopamības apgabals (EOO) ir 51 289 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 168 km2. Ņemot vērā sugas izplatību kaimiņvalstīs, tiek uzskatīts, ka Latvijā tā ir sastopama daudz biežāk, nekā pašlaik ir zināms (Piterāns 2001; Āboliņa u. c. 2015; Moisejevs 2016; DAP 2025).
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Nav datu par sugas populācijas lieluma izmaiņām pasaulē un Eiropā. Kvantitatīvi pētījumi par sugas reģionālās populācijas lielumu, stāvokli un pārmaiņām Latvijā nav veikti. Tā vērtējama kā vidēji liela, pieaugušo indivīdu skaits nepārsniedz 2000.
Biotopi un ekoloģija. Epifītiska suga, sastopama parkveida biotopos, alejās, retāk dabiskos meža biotopos. Aug galvenokārt uz lapu koku (biežāk ozolu), retāk uz skujkoku mizas (SLU Artdatabanken 2025). Biežāk atrodama uz lielu izmēru platlapjiem labi apgaismotās vietās. Konstatēta ES nozīmes aizsargājamos biotopos – vecos jauktos platlapju mežos, parkveida pļavās un ganībās u. c. (DAP 2025).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Galvenais apdraudējums ir mežizstrāde un platlapju ciršana sugai piemērotos mežu biotopos. Parkveida biotopos un alejās galvenais apdraudējums ir sugai piemēroto koku ciršana un ieaugšana krūmos. Novērtēta kā gandrīz apdraudēta suga (NT), jo nākotnē paredzams piemēroto biotopu samazinājums (Degtjarenko et al. 2024).
Aizsardzība. Īpaši aizsargājama suga, tās juridiskais aizsardzības statuss jāsaglabā. Lielākā daļa atradņu ir ĪADT – visvairāk dabas liegumos “Lubāna mitrājs”, “Sitas un Pededzes paliene” un “Mugurves pļavas”. Lai aizsargātu sugu, jāsaglabā tai piemērotie koki mežos un parkveida biotopos. Parkveida biotopos jāatēno krūmos ieaugušie sugas apdzīvotie koki. Jāpēta reģionālās populācijas lielums, izplatība un dinamika, kā arī jāizglīto sabiedrība par sugu un tās dzīvotņu aizsardzību.
Autori: Rolands Moisejevs*, Polina Degtjarenko, Dace Stepanova, Jēkabs Dzenis.
Summary. Pertusaria flavida is distributed across Europe and western Asia. More than 42 localities are known in Latvia (more than 300 observations have been recorded). The EOO is 51,289 km2, and the AOO is 168 km2. Considering the distribution of the species in neighbouring countries, it is assumed that it is more common in Latvia than is currently known. This epiphytic species occurs in park-like habitats, alleys, but less often in natural forest habitats. The species mainly grows on deciduous trees (more often oaks), though less often on the bark of conifers. It occurs more often on large broadleaves in well-lit places. The main threat is logging and felling of broadleaves in forest habitats suitable for the species. In the park-like habitats and alleys, the main threat is felling of trees suitable for the species and their overgrowth in shrubs. It is assessed as Near Threatened (NT), as a decrease in suitable habitats is expected in the future. This is a protected species in Latvia, and its legal protection status must be maintained. Most of the localities are in protected areas – the most in the “Lubāna mitrājs”, “Sitas un Pededzes paliene” and “Mugurves pļavas” Nature Reserves. To protect the species, suitable trees should be preserved in forests and park-like habitats. In the park-like habitats, trees inhabited by the species that have grown into bushes should have their shade overgrowth removed.
Literatūras saraksts
