Morfoloģija un bioloģija. Eiropas zutis ir plēsīga katadroma zivs, kas nārsto jūrā un barojas kontinentālā šelfa ūdeņos. Ķermenis slaids, garš, cilindrisks, parasti 40–60 cm garš, taču var pārsniegt 1 m. Raksturīgas vairākas attīstības stadijas (kāpurs, stikla zutis, dzeltenzutis, sudrabzutis), kā arī dzimumu dimorfisms – tēviņi nobriest ātrāk un sasniedz mazāku ķermeņa garumu (21–44 cm) nekā mātītes (26–101 cm). Kāpuriem jeb leptocefaliem ir izstiepts, sāniski plakans, caurspīdīgs ķermenis, kas atgādina vītola lapu. Ķermenis ir caurspīdīgs arī stikla zuša stadijā. Acis stikla un dzeltenzušiem mazas, sudrabzušiem palielinātas. Ķermeni klāj sīkas, eliptiskas, cikloīdas zvīņas, kas ir iegremdētas gļotainajā ādā. Dzeltenzušiem mugura ir olīvzaļa līdz brūna, vēders un sāni dzelteni. Sudrabzušiem mugura tumša, sāni sudraboti vai bronzas krāsā, vēders sudrabots vai balts (Dekker 2002; Kottelat, Freyhof 2007; ICES 2021). Lai atšķirtu no Amerikas zuša A. rostrata, DNS analīze ir labākā metode, taču ir iespējams izmantot arī stikla zušu garumu – Eiropas zuša stikla zuši gandrīz vienmēr ir garāki par 6 cm. Taču ir iespējama abu sugu hibridizācija (Freyhof, Kottelat 2010). Indivīdiem ir liels dzīves ilgums – vairāk nekā 50 gadu (nebrīvē līdz pat 80 gadiem) –, un tie iet bojā pēc reprodukcijas. Nārsta migrāciju uz Sargasu jūru uzsāk rudenī. Kāpuri ar okeāna straumēm tiek atnesti uz Eiropas un Ziemeļāfrikas piekrasti. Tur tie attīstās par stikla zušiem ar vēl nediferencētu dzimumu, piedzīvojot fizioloģiskas, kā arī vizuāli pamanāmas un salīdzinoši pēkšņas ķermeņa formas pārmaiņas, un veic migrāciju uz kontinentālajiem ūdeņiem (ICES 2021). Liela daļa stikla zušu veic augšupmigrāciju saldūdeņos un pamazām iegūst ķermeņa pigmentējumu – šīs stadijas zušus sauc par elveriem (Kottelat, Freyhof 2007). Dzimumu diferencēšanās notiek barošanās un augšanas jeb dzeltenzuša stadijā – parasti sasniedzot 20–30 cm garumu (Geffroy, Bardonnet 2016). Šī stadija var ilgt no diviem līdz vairāk nekā 50 gadiem (tēviņiem 2–20 un vairāk gadu; mātītēm 5–50 un vairāk gadu), līdz tiek sasniegta sudrabzuša stadija un uzsākta nārsta migrācija. Vecums, kurā notiek sudrabošanās, ir atkarīgs no dzimuma, vietas ģeogrāfiskā platuma, ūdens temperatūras, barības pieejamības, kā arī citiem vides un ar indivīdu blīvumu saistītiem apstākļiem. Izplatības areāla D daļā nobriest ātrāk nekā Z reģionos (Dekker 2002; ICES 2021).
Izplatība. Dzīves cikla kontinentālajā fāzē izplatīts lielākajā daļā Atlantijas okeāna un ar to saistīto jūru piekrastes valstu ūdeņos Eiropā un Ziemeļāfrikā (ICES 2021). Liela daļa indivīdu nekad neiepeld iekšējos ūdeņos, it īpaši Atlantijas okeāna ZR daļā un Vidusjūrā. Vēl daļa populācijas kontinentālo fāzi pavada saldūdeņos, bet citi – veic aktīvu migrāciju starp saldūdeņiem un jūras piekrasti. Izplatību daudzviet limitē migrācijas šķēršļi. Suga sastopama visā Baltijas jūras baseinā, taču novērtēt tās dabisko izplatību traucē ilgstoši veikta krājuma mākslīga papildināšana ar galvenokārt Apvienotajā Karalistē un Francijā noķertiem stikla zušiem vai noteiktu laiku zivjaudzētavās audzētiem zušiem (Freyhof, Kottelat 2010). Daļā ūdeņu, kur suga ir sastopama mūsdienās, pirms zušu ielaišanas tā nav bijusi sastopama. Latvijā zutis ir konstatēts 21 ezerā (galvenokārt Latgalē un ar piekrasti saistītajos ezeros), bet atsevišķos literatūras avotos kā zuša apdzīvoti ir minēti 306 ezeri. Kopš 1920. gada ielaists vairāk nekā 100 ezeros un 26 upēs (Aleksejevs 2015). Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 77 127 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 752 km2, taču, ņemot vērā vērienīgo zušu krājuma papildināšanu upēs un sugas augsto mobilitāti, domājams, upēs zuši ir sastopami plašāk. Savukārt ezeros zuša sastopamība varētu būt nedaudz mazāka, jo dažos no ezeriem, kur krājums tika papildināts līdz 20. gs. 90. gadiem, to var būt izsmēlusi ieguve zvejā un makšķerēšanā. Zināmo atradņu skaits Latvijā ir pieaudzis, taču tas ir saistībā ar mākslīgu zušu krājuma papildināšanu.
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Kopš 20. gs. 80. gadu sākuma globāli novērots nepārtraukts stikla zušu dabiskā krājuma kritums. 2001. gadā tas sasniedza zemāko līmeni – aptuveni 1–2% tā stikla zušu apjoma, kas Eiropas krastus ik gadu sasniedza līdz 1980. gadam. Būtiska krājuma atveseļošanās netiek novērota, jo tas ir stipri noplicināts. Ņemot vērā sugas plašo izplatību, ir grūti novērtēt kopējo (dzeltenzušu un sudrabzušu) populācijas lielumu (Freyhof, Kottelat 2010; ICES 2021). No 1981. līdz 2012. gadam dabiskais papildinājums Baltijas jūrā ir samazinājies par 95%, ko Latvijā atspoguļo zušu nozveju sarukums par vairāk nekā 90% pēdējās trijās paaudzēs (paaudzes ilgums ir 20 gadi) (Birzaks et al. 2016; Westerberg, Wickström 2016). Novērtēt dabisko zušu krājuma papildinājumu traucē krājuma mākslīga papildināšana. Objektīvai dabiskā krājuma papildinājuma proporcijas novērtēšanai ir jāveic zušu otolītu mikroķīmijas analīzes. Ezeros, kur zuši tika ielaisti līdz 20. gs. 90. gadiem, šobrīd tie lielākoties ir sastopami nelielā skaitā. Krājuma mākslīgas papildināšanas dēļ migrācijai brīvos ūdeņos upēs un ezeros zinātniskajās uzskaitēs sugu izdodas konstatēt arvien biežāk un lielākā skaitā. Taču ir jāņem vērā, ka turpmākajos 20–30 gados, kad vairums pēdējā ielaiduma zušu būs devušies nārsta migrācijā, reģionālā populācija atkal saruks (Westerberg, Wickström 2016; ICES 2021). Lai gan vietējā mērogā zušu skaita pieaugums pēc mākslīgas krājuma papildināšanas var būt konstatējams pārliecinoši, gala ieguvums nārsta krājumam līdz šim nav kvantificēts. Jauni mākslīgi krājuma papildinājumi tiek uzskatīti par neilgstpējīgiem, netiek ieteikti un ES līmenī finansiāli atbalstīti. Ņemot vērā visu iepriekšminēto, suga ir novērtēta kā kritiski apdraudēta (CR).
Biotopi un ekoloģija. Piemēroti visu veidu bentiskie biotopi – no maziem strautiem līdz lielu upju un ezeru piekrastēm. Dabiski sastopami tikai ūdeņos, kas ir savienoti ar jūru (Kottelat, Freyhof 2007). Sugai tās izplatības areālā ir viens kopīgs krājums, un nārsta apgabals ir Sargasu jūras DA daļā (Westerberg et al. 2018; ICES 2021). Nārsts vēl aizvien nav novērots, bet tā teritorija ir izsecināta kā apgabals, kur konstatēti izmēros mazākie kāpuri un līdz kurienei izsekota daļa ar satelītraidītājiem iezīmēto indivīdu. Barojas ar dažādiem bentiskajiem organismiem (Kottelat, Freyhof 2007).
Izmantošana un tirdzniecība. Eiropas zušu ieguve maksimumu sasniedza 1968. gadā – 20 278 t, bet 2005. gadā nozvejotas vairs tikai 5059 t (Freyhof, Kottelat 2010). Lielākā nozveja (100–500 t) ir Nīderlandē, Francijā, Turcijā, Dānijā, Apvienotajā Karalistē un Zviedrijā (ICES 2021). Latvijā lielākās zušu nozvejas (1–3 t) pēdējos gados bijušas Rāznas, Usmas ezerā un Ķīšezerā. Tos galvenokārt zvejo ar Daugavas baseinu saistītajos ezeros, kur zušu migrācija uz jūru nav iespējama (atskaitot Ķīšezeru) vai ir ļoti sarežģīta šķēršļu – galvenokārt HES dambju kaskāžu – dēļ. Piekrastē specializēta zušu zveja nenotiek, un kopējais piezvejas apjoms citu sugu zvejā kopš 2007. gada nepārsniedz 1 t gadā. Atbilstoši ICES zinātniskajam padomam zušu nozvejām rekreācijas un komerciālajā zvejā (arī stikla zušu ieguvē mākslīgai krājuma papildināšanai un akvakultūras vajadzībām) visā to izplatības areālā būtu jābūt nulles apmērā (ICES 2023).
Apdraudējums. Lai gan precīzs dabiskā krājuma papildinājuma mazināšanās cēlonis nav zināms, sugai ir daudz apdraudējumu. Ieguves līmenis pašlaik nav ilgtspējīgs (ICES 2021). Nematode Anguillicola crassus barojas ar asinīm zušu peldpūslī (Kottelat, Freyhof 2007) un spēcīgas invāzijas gadījumos var ierobežot zušu spēju sasniegt nārsta vietas, kavējot tauku rezervju uzkrāšanu un paaugstinot enerģijas patēriņu elpošanai (Simon 2007). Zušu populācijā ir sastopami vairāki vīrusi, kas izraisa indivīdu mirstību vai pasliktina to stāvokli (ICES 2021). HES aizsprosti bloķē migrācijas ceļus un izraisa augstu mirstību migrācijā caur turbīnām. Papildu draudi ir arī ūdens piesārņojums un klimata pārmaiņas (Freyhof, Kottelat 2010; Pike et al. 2020).
Aizsardzība. Lai gan zuša aizsardzību paredz vairāki starptautiskie līgumi, ES un Latvijas tiesību akti, zutis ir jāiekļauj arī Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. CITES konvencija un Padomes Regula Nr. 338/97 regulē starptautiskās tirdzniecības ietekmi uz sugas populāciju. Kopš 2014. gada Eiropas zutis ir iekļauts arī Bonnas konvencijas II pielikumā, akcentējot pārrobežu sadarbības nepieciešamību. Konvencija par Ziemeļaustrumu Atlantijas jūras vides aizsardzību (OSPAR 2014) rosina stiprināt Eiropas zušu aizsardzību visās to dzīves cikla stadijās, lai atjaunotu sugas populāciju un nodrošinātu tās saglabāšanu. Padomes Regula Nr. 1100/2007 nosaka pasākumus Eiropas zušu krājumu atjaunošanai un saglabāšanai. Arī HELCOM Baltijas jūras rīcības plānā ir iekļauti vairāki mērķi, kas ir attiecināmi uz sugas aizsardzību (HELCOM 2021). Lai saglabātu sugu, ir noteikti dažādi ieguves ierobežojumi Baltijas jūrā un iekšējos ūdeņos. Ņemot vērā sugas apdraudētību, ir jāievēro piesardzības princips un migrācijai brīvi pieejamajos ūdeņos specializēta to ieguve nav pieļaujama. Lai uzlabotu sugas stāvokli, Latvijā ir jāuzlabo arī dzīvotņu kvalitāte un pieejamība (šķēršļu likvidēšana vai zivju ceļu ierīkošana). Latvijā sugas krājumu mākslīgi papildina atbilstoši Zivju resursu mākslīgās atražošanas plānam un monitoringu ievieš atbilstoši Eiropas datu vākšanas programmai. Suga līdz šim konstatēta 26 ĪADT, piemēram, Gaujas un Rāznas Nacionālajos parkos, dabas liegumos “Liepājas ezers” un “Ventas ieleja”.
Autors: Jānis Bajinskis.
Summary. European eel – Anguilla anguilla. Found in most coastal countries of Europe and North Africa. It has a single stock in its distribution range and its spawning area is in the southeast part of the Sargasso Sea. In Latvia, the species has been recorded in 21 lakes, but in various literature sources it has been reported to occur in 306 lakes. Since 1920, over 100 lakes and 26 rivers in Latvia have been stocked with this species. However, at present, its stocks are depleted in many lakes. The EOO is 77,127 km2, and the AOO – 752 km2. The number of known sites of the species has increased, but this is due to restocking. Throughout its range, there has been a continuous decline in natural recruitment since the early 1980s. In the Baltic Sea, the population had declined by 95% by 2012, while in Latvia this is reflected by a decline in eel catches of more than 90% over the last three generations (60 years). Although the abundance of the species in Latvian waters has increased due to restocking, a further decline in the regional population is expected over the next 20–30 years, as further restocking is not expected to be sustainable. Consequently, it is assessed as Critically Endangered (CR). The species is found in all types of benthic habitats, from small streams to the banks of large rivers, lakes and the sea. It occurs naturally only in waters connected to the sea, but has also been artificially introduced into isolated water bodies without outflowing streams and above migration barriers. Eel fishing is currently considered unsustainable and is regulated in European marine waters. Since 2010, European trade in eels has been regulated by CITES, and in 2008 the species was included in the threatened and/or declining species and habitat list by OSPAR. Council Regulation (EC) No. 1100/2007 establishes measures for the recovery of the European eel stock. Due to the extent and trend of the species' population decline, at both global and national levels, the species should be included on the list of protected species. The precautionary approach should be applied and specialised eel fisheries should not be allowed in waters accessible to eel migration. Improving the quality and accessibility of habitats should also be promoted to improve the status of the species.
Literatūras saraksts
