Morfoloģija un bioloģija. Elijas mušmires cepurīte ir 7–9 cm plata, sākumā zvanveida, vēlāk plakana, smilšu vai okera krāsā, ar baltām plēksnēm – vispārējā plīvura atliekām, ar gaišāku un stipri rievainu malu. Mīkstums okerdzeltens, ar neizteiktu smaržu un maigu garšu. Lapiņas baltas, mīkstas, brīvas, ar skropstainām šķautnēm. Kātiņš 10–12 cm garš, 1–2 cm diametrā, balts līdz brūngans, pārslaini šķiedrains, dobs, ar dziļi zemē iegrimušu (līdz 6 cm) apmalotu lodveida maksti. Sporas gludas, elipsoīdas, bezkrāsainas, birumrakstā baltas, 11–14 x 7–8 µm (Latvijas Daba 2022). Augļķermeņi parasti pa vienam veidojas vasarā un rudenī.
Izplatība. Sastopama galvenokārt Eiropā, ļoti reti Ziemeļamerikā (GBIF 2023). Eiropā novērota ļoti reti mērenajā veģetācijas zonā (Knudsen, Vesterholt 2012). Latvijā sastopama ļoti reti. Pirmo reizi konstatēta tās ZR daļā – Moricsalā 1930. gadā (Štolls 1913–1939). Moricsalā 1969. gadā reģistrējusi arī T. Erdmane (Lūkins 1981). Vēlākajos gados nav konstatēta, bet nepietiekamu novērojumu dēļ nevar uzskatīt, ka tā Moricsalā ir izzudusi. Papildus 1991.–2022. gadā Latvijā zināmas vēl piecas atradnes dažādās vietās – Andrupenes, Krāslavas, Madonas, Siguldas un Talsu apkārtnē. Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 14 670 km2, apdzīvotā platība (AOO) ir 24 km2.
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Trūkst datu par sugas reģionālās populācijas lielumu un tā pārmaiņām Latvijā. Pieaugušu indivīdu skaits Latvijā visdrīzāk nepārsniedz 250.
Biotopi un ekoloģija. Galvenokārt ozolu mikorizas sēne (Knudsen, Vesterholt 2012). Sastopama galvenokārt vecos jauktos platlapju mežos, iespējamie biotopi ir arī parki un apstādījumi.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu apdraud mežizstrāde un piemērotu biotopu, galvenokārt vecu, dabisku mežu, trūkums. Novērtēta kā stipri apdraudēta suga (EN), jo tai ir neliela apdzīvotā platība un neliels pieaugušo indivīdu skaits, prognozēta apdzīvotās platības un biotopa kvalitātes iespējama mazināšanās.
Aizsardzība. Latvijā īpaši aizsargājama suga. Sugas aizsardzības juridiskais statuss Latvijā ir jāsaglabā. Vairums sugas atradņu konstatētas ĪADT – aizsargājamo ainavu apvidū “Augšdaugava”, Gaujas Nacionālajā parkā, dabas parkā “Talsu pauguraine”, Krustkalnu un Moricsalas dabas rezervātā. Aizsardzības pasākumi galvenokārt saistīti ar piemērotu biotopu – lapu koku (ozolu) mežu – uzturēšanu. Jāturpina jaunu atradņu meklēšana Latvijā, lai noskaidrotu reģionālās populācijas lielumu, un jāveic pētījumi par izplatību un ekoloģiju.
Autori: Inita Dāniele*, Diāna Meiere, Edgars Mūkins.
Summary. Pale amanita – Amanita eliae. Found mainly in Europe and very rare in North America. It is very rare in the temperate zone in Europe. It is very rare in Latvia with five localities recorded between 1991 and 2022. The historical species locality in Moricsala is also assumed to exist. The EOO is 14,670 km2, and the AOO – 24 km2. There is a lack of data on the regional population size and changes in Latvia. The number of mature individuals in Latvia probably does not exceed 250. It is mycorrhizal, mainly with oak, and found mainly in old mixed broadleaved forests. Possible habitats – parks and other green areas. The species is mainly threatened by logging and a lack of habitats, mainly old, natural forests. It is assessed as Endangered (EN) due to low AOO and a low number of mature individuals; a decline in occupied area and habitat quality is expected. It is a protected species in Latvia. The legal status of the species in Latvia must be maintained. Most localities are found in protected nature areas, e.g. the “Augšdaugava” Protected Landscape Area, the Gauja National Park, the “Talsu pauguraine” Nature Park, and the Krustkalni and Moricsala Strict Nature Reserves. The conservation measures are mainly related to the protection of suitable habitats – deciduous (oak) forests. Further searches for new localities in Latvia are needed to estimate the regional population size, as well as studies on distribution and ecology.
Literatūras saraksts
