Morfoloģija un bioloģija. Mūžzaļš 15–50 cm augsts krūms. Dzinumi tievi, stāvi, ar vāji villainu matojumu un dziedzermatiņiem. Lapas mieturos pa četrām, lineāras, 2–4 mm garas, 1–2 mm platas, ar pūkainu matojumu, virspuse tumšzaļa, matojums piešķir iezilganu krāsu, apakšpuse balta. Ziedi 4–12 čemurveidīgā ķekarā dzinumu galā. Kauslapas olveidīgi lancetiskas ar pūkainu matojumu. Kauslapu mala ar dziedzermatiņiem. Vainags krūzveidīgs, sārti violets, 6–7 mm garš, nokarens. Putekšņlapas astoņas. Auglis – pogaļa ar pūkainu matojumu. Zied jūlijā un augustā. Augļi nogatavojas no septembra līdz oktobrim (Cinovskis 2003). Apputeksnē kukaiņi, var būt arī pašappute (Bannister 1966). Vēlākie pētījumi liecina, ka dominē pašappute (Jacquemart 2003). Maksimālais vecums ir 10–19 gadi (Schweingruber, Poschlod 2005). Latvijā vecākais līdz šim noteiktais vecums ir 13 gadi (Dauškane 2014).
Izplatība. Izplatīta Rietum- un Ziemeļeiropā gar Atlantijas okeāna un Ziemeļjūras krastiem no Portugāles līdz Britu salām, Islandei un Norvēģijai. Sastopama Baltijas jūras reģionā Polijā, zināmas izolētas atradnes Karaļauču apgabalā, Lietuvā sastopama tikai Kuršu kāpā Pervalkas apkārtnē un pie Nemunas deltas. Igaunijā ir tikai 1851. gadā iegūtie izplatības dati no R daļas, bet mūsdienās suga ir izzudusi (RE). Latvija atrodas sugas izplatības areāla A malā. Tā ir ļoti reta, sastopama galvenokārt Sakas un Ziemupes apkārtnē, dažas atradnes ir Kolkas un viena – Nīcas apkārtnē. 2013. gadā suga atrasta uz ziemeļiem no Alsungas (DAP 2023). Ņemot vērā sugai piemērotos klimatiskos apstākļus, šī suga varētu būt sastopama visā valsts R piekrastē, bet ne tālāk kā 20–25 km attālumā no Baltijas jūras (Auniņa, Auniņš 2015). Vistālāk uz austrumiem suga atrasta 1980. gadā Jelgavas apkārtnē (Lazdiņš 1980), taču ir ziņas, ka tā šeit iestādīta. Atradne pārbaudīta 21. gs. sākumā, un suga netika atrasta. Sastopamības apgabals (EOO) ir 831 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 108 km2. EOO un AOO ir nedaudz palielinājušies, salīdzinot ar 19. gs. beigām (Cinovskis 2003). Sugas izplatību uz ziemeļiem un austrumiem ietekmē tās spēja pārciest ziemas zemās temperatūras (Bannister 1966), ko apliecina arī pētījumi Latvijā, kur tā sastopama apvidos ar siltākām ziemām un ilgāku bezsala dienu periodu. Šajos apvidos vidējā absolūtā minimālā temperatūra ir -21,1 oC (Auniņa, Auniņš 2015), kas ir nedaudz augstāka nekā eksperimentu rezultātā noskaidrotā zemākā temperatūra (-22 oC), ko šī suga spēj pārciest (Bannister, Polwart 2001).
Populācija. Populācijas lielums un dinamika nav pētīta. Lielākās atradnes ir dabas liegumā “Ziemupe”. Bagātīga sugas atradne ir arī dabas liegumā “Sakas grīņi”. Grīņu dabas rezervātā suga ir reti sastopama (Salmiņa 2004, 2009). Pēc aptuvenām aplēsēm, sugas audzes aizņem mazāk nekā 1 ha visā valstī. Juvenilie augi līdz šim nav novēroti (Salmiņa 2004; Auniņa, Auniņš 2015). Iespējams, meždegu trūkuma vai cita veida augsnes virskārtas traucējumu, kā arī susināšanas dēļ neveidojas piemēroti apstākļi sārtenes attīstībai no sēklām.
Dzīvotnes un ekoloģija. Suga aug mitrās līdz slapjās, skābās, barības vielām nabadzīgās augtenēs klajās vietās (Tichý et al. 2023). Purvu, virsāju, zālāju, krūmāju un mežu suga (Axmanová 2022). Eiropas centrālajā un R daļā tā ir dominējošā suga slapjos virsājos, bieži sastopama arī augstajos un zāļu purvos (Bannister 1966; Chytrý et al. 2020). Latvijā suga sastopama galvenokārt slapjos virsājos, purvainos skujkoku mežos (galvenokārt grīņa meža augšanas apstākļu tipā), reti – stāvās vilkakūlas Nardus stricta zālājā (viena atradne), zāļu purvos un sausieņu skujkoku mežos. Vislielāko segumu tā veido slapjos virsājos (Auniņa, Auniņš 2015). Sugai optimālajā dzīvotnē, slapjā virsājā ar lielu sārtenes segumu, gruntsūdens līmeņa svārstības gadā ir nelielas, ir virsūdeņi. Susināšanas stipri ietekmētajās sugas dzīvotnēs, kur grīņa sārtene aug tikai izklaidus starp un uz zilganās molīnijas ciņiem, vidējais gruntsūdens līmenis ir zemāks, nav virsūdeņu (Indriksons 2007, 2014). Grīņa sārtenes dīgšanu no sēklām, kā arī tās intensīvu atjaunošanos no stumbra pamatnes sekmē degšana (Bannister 1966; Mallik, Gimingham 1985). Lai pieņemtu lēmumu par dedzināšanas lietderību konkrētā vietā, vispirms ir jāizvērtē augāja sugu sastāvs, augtenes mitruma apstākļi un sugas sastopamība tuvākajā apkārtnē.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu galvenokārt apdraud susināšana, jo tās rezultātā grīņa tipa mežos un slapjos virsājos pieaug zilganās molīnijas segums, ieviešas krūmi un izzūd slapjiem virsājiem un grīņa tipa mežaudzēm raksturīgās augu sugas, tostarp grīņa sārtene. Literatūrā aprakstīto Ziemupes un Sakas apkārtnei raksturīgo ainavu (Gailis 1958) ir būtiski mainījusi agrākās apsaimniekošanas prakses pārtraukšana un intensīva meliorācija. Klajās platības, ko veidoja slapjo virsāju, mitro zālāju un zāļu purvu mozaīka, ir gandrīz izzudušas, tās ir apmežotas vai aizaugušas ar kokiem un krūmiem vai arī uzartas un tajās audzē lauksaimniecības kultūras. Nosusinātajos skrajajos grīņa tipa mežos tagad ir biezs krūmu stāvs, ieviesušies bērzi, zemsedzē dominē zilganā molīnija. Šajos mežos lielas audzes bieži veido parastā purvmirte Myrica gale. Grīņa sārtenei piemērotu augšanas vietu šādos mežos ir maz. Visticamāk, sēklu dīgšanu vietās, kur augsnē vēl atrodas dīgtspējīgas grīņa sārtenes sēklas, kavē arī nelielu traucējumu trūkums. Sugu ietekmē arī zemes lietojuma veida maiņa.
Aizsardzība. Lielākā daļa sugas atradņu atrodas ĪADT: Slīteres Nacionālajā parkā, Grīņu dabas rezervātā, dabas liegumos “Sakas grīņi” un “Ziemupe”. Lai saglabātu sugu, ir izveidoti divi mikroliegumi.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāsaglabā, jāatjauno piemērotās dzīvotnes, it īpaši klaji slapji virsāji, regulāri apsaimniekojot tos, ierobežojot koku, krūmu aizaugumu un ekspansīvās sugas. Jāsaglabā esošais hidroloģiskais režīms vietās ar bagātīgām grīņa sārtenes audzēm tai optimālās dzīvotnēs, savukārt susināšanas ietekmētajās vietās jāizvērtē nepieciešamība un iespējas mazināt susināšanas ietekmi. 2021. gadā Grīņu dabas rezervātā trijos meža kvartālos izveidoti atvērumi, izcērtot kokus, vietām veikta kontrolēta zemsedzes dedzināšana nolūkā atjaunot virsājus un sekmēt grīņa sārtenes un citu virsājiem raksturīgo sugu izplatīšanos. Ieteicami pētījumi par to, kā šie pasākumi sekmē grīņa sārtenes izplatīšanos un kā attīstās augājs pēc pasākumu veikšanas, arī par to, vai un kā augsnes virskārtas irdināšana sekmē grīņa sārtenes attīstību no sēklām. Nozīmīgām sugas atradnēm ārpus ĪADT jāveido mikroliegumi. Nav pieļaujama dzīvotņu susināšana.
Autores: Aiva Bojāre*, Liene Auniņa.
Summary. Cross-leaved heath – Erica tetralix. It is very rare in Latvia, found only near Saka, Ziemupe, Kolka, Nīca and Alsunga. Based on climate data, this species could be found more often on the western seacoast of Latvia. The EOO is 831 km2, and the AOO – 108 km2. The largest subpopulations of E. tetralix are in the “Ziemupe” and “Sakas grīņi” Nature Reserves. In the Grīņi Strict Nature Reserve, where the species was once abundant, as heaths gradually overgrow, E. tetralix has become rare. E. tetralix occupies less than 1 ha throughout the country. The species is found mainly in wet heaths, bog woodlands, rarely in moist nutrient-poor grasslands, fens, and dry coniferous forests. The light-demanding species is threatened by the overgrowth of heathland forests and wet heaths, including the expansion of Myrica gale and Molinia caerulea. The threats also include drainage, lack of forest fires, and cessation of traditional management practices. Most E. tetralix sites are in protected areas: the Slītere National Park, the Grīņi Strict Nature Reserve, and the “Sakas grīņi” and “Ziemupe” Nature Reserves. It is necessary to ensure the protection and restoration of suitable habitats, especially open heaths, by regular management, controlling overgrowth of trees and shrubs and expansive species. It is important to maintain an optimal hydrological regime in areas with abundant stands of E. tetralix in suitable places. In sites with large E. tetralix subpopulations without a protection regime, microreserves should be established.
Literatūras saraksts
