Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs, retāk viengadīgs 10–35 cm augsts lakstaugs. Stublājs stāvs vai pacils, vienkāršs vai zarots, izlocīts, apakšdaļā klāts ar matiņiem, augšdaļā kails vai ar skrajiem matiņiem. Lapas plūksnaini dalītas, virspuse un mala ar retiem matiņiem. Piezemes lapas rozetveidīgi satuvinātas, 3–7 cm garas, 1,5–4 cm platas, ar kātu, sānu plūksnas olveida līdz nierveida, gala plūksna nedaudz lielāka. Stublāja lapas 4–10, ar īsu kātu vai sēdošas, 3–6 cm garas, 1,5–5 cm platas, sānu plūksnas eliptiskas līdz iegarenas, ar kātu vai sēdošas, gala plūksna vienāda ar sānu plūksnām vai nedaudz lielāka. Ziedi blīvā ķekarā, mazi, balti, kauslapas un vainaglapas pa četrām. Zied maijā un jūnijā, dažreiz rudenī otrreiz. Auglis – atstāvošs, lineārs pākstenis, starp augli un augļa kātu ir leņķis. Aug pa vienam vai grupās (Priedītis 2014; Akmane 2021). Sugai raksturīga pašappute. Vairojas tikai ar sēklām (Durka 2002).
Izplatība. Sugas dabiskais areāls iekļauj gandrīz visu Eiropu, bet tikai nedaudz iesniedzoties Krievijas Eiropas daļā; suga sastopama arī Melnās un Kaspijas jūras piekrastē un Āfrikas Z daļā. Suga ir nejauši ievazāta daudzviet citur pasaulē, piemēram, Ziemeļ- un Dienvidamerikā, Austrālijā. Latvija atrodas sugas areāla A malā (Govaerts 2024). Lietuvā zināmas divas sugas atradnes ZR un DA daļā. Visticamāk, suga izplatīta daudz biežāk (Gudžinskas 2000). Igaunijā zināmas septiņas atradnes – Baltijas jūras tuvumā un Sāmsalā, arī valsts centrālajā un A daļā. Taču nav norādīts, vai tās ir atradnes dabiskās vai sinantropās dzīvotnēs (eElurikkus 2022). Baltkrievijā suga sastopama reti visā valstī (Парфенов 1999). Latvijā sastopama tikai R daļā, lai gan ir zināma viena vēsturiska atradne Ilūkstes tuvumā (Fatare 2003; Akmane 2021). Sastopamības apgabals (EOO) ir 2929 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 92 km2. EOO ir samazinājies, salīdzinot ar 20. gs. beigās zināmo (Fatare 2003). Vairāk nekā 30 gadus nav informācijas par sugas atradnēm valsts DR daļā, dabas liegumā “Dunika” un Jūrmalciema apkārtnē, kā arī valsts ZR daļā – dabas liegumā “Klāņu purvs” (Baroniņa 2006). Lai gan mērķtiecīga jaunu sugas atradņu meklēšana nav bijusi, kā arī nav pārbaudītas visas vēsturiskās atradnes, tiek uzskatīts, ka AOO nepārsniedz EN kategorijas slieksni sugas specifisko dzīvotnes prasību un vājo izplatīšanās spēju dēļ.
Populācija. Datu par cenopopulāciju lielumu katrā vietā un populācijas dinamiku nav. 2022. gadā pārbaudītajās atradnēs valsts ZR daļā indivīdu skaits ir liels, vairāki simti indivīdu, bet citās – tikai daži indivīdi. Suga zināma arī dārzos Rīgā un LU Botāniskajā dārzā, taču šajā vērtējumā tiek ņemtas vērā tikai sugas atradnes tās dabiskajās dzīvotnēs. Visticamāk, sinantropās dzīvotnēs apdzīvotās vietās tā ir ievazāta ar svešzemju stādu materiālu. Lietuvā novērots, ka atradnēs sugas indivīdu skaits vienā gadā bija vairāki tūkstoši, taču pēc tam samazinājās līdz dažiem simtiem vai desmitiem, jo dzīvotnēs bija pieaudzis daudzgadīgo lakstaugu segums (Gudžinskas 2000).
Dzīvotnes un ekoloģija. Aug mitrās, barības vielām vidēji bagātās augtenēs. Var augt vietās ar dažādu augsnes reakciju (Tichý et al. 2023). Aug vietās ar skraju augāju, atklātā augsnē. Nepieciešami vidējas intensitātes traucējumi augsnes virskārtā (Midolo et al. 2023), ko dabiskos apstākļos nodrošina avoti un avoksnāji. Latvijā parasti atrodama avoksnājos gravu un nogāžu mežos ar ošiem, eglēm, arī avotainās, staignās vietās gar mazām upītēm, kur koku stāvu veido melnalkšņi un egles. Lietuvā suga atrasta egļu mežā, kā arī ošu-egļu mežā, uz slapja meža ceļa, lāmas malā, kā arī izcirtumā (Gudžinskas 2000).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu apdraud galvenokārt intensīva mežsaimnieciskā darbība, kā arī mežu susināšana, arī dabiskā sukcesija, ko, iespējams, paātrina ilgstoši sausuma periodi veģetācijas sezonā.
Aizsardzība. Nav datu, cik liela populācijas daļa atrodas ĪADT, jo kopējā sugas izplatība un populācijas lielums nav zināmi. Tomēr liela daļa atradņu atrodas ĪADT. Nozīmīgas sugas atradnes ir Slīteres Nacionālajā parkā un dabas liegumā “Kaļķupes ieleja”. Sugas saglabāšanai izveidots viens mikroliegums.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāpēta sugas izplatība, jānosaka populācijas lielums. Vietās ar lielām cenopopulācijām ieteicams veidot mikroliegumus. Nav pieļaujama dzīvotņu susināšana un mežizstrāde sugas atradnēs.
Autore: Liene Auniņa.
Summary. Wavy bitter-cress – Cardamine flexuosa. In Latvia, it is found only in the western part of the country; in the past, also recorded in south-eastern Latvia near Ilūkste. The EOO is 2,929 km2, and the AOO – 92 km2. The species is probably more frequent than currently known, especially in western Latvia. The size of subpopulations and population dynamics in Latvia are unknown. Surveys in 2022 in north-western Latvia showed that the number of individuals per site varies from a few to several hundred. The species is also known from gardens in Riga and the Botanical Garden of the University of Latvia, but this assessment considers only the localities in the wild. Most likely, it has been introduced into synanthropic habitats in urban areas with alien plant material. C. flexuosa grows in deciduous ravine and slope forests with ash, and in spring-fed habitats along small rivers where the tree composition is formed by black alders and spruces. It grows on bare soil in partially shaded places as single plants or in small groups. The species is mainly threatened by logging, forest drainage and natural succession, which is probably accelerated by prolonged periods of drought during the growing season. There is no data on the percentage of the Latvian population in protected areas since the total distribution and population size are unknown. Significant subpopulations are in the Slītere National Park and the “Kaļķupes ieleja” Nature Reserve. One microreserve has been established for the conservation of C. flexuosa. Research on the distribution of the species and the determination of the population size are necessary. Drainage and logging should not be permitted in the species’ habitats.
Literatūras saraksts
