Morfoloģija un bioloģija. Viengadīgs vai divgadīgs 5–30 cm augsts gaišzaļš lakstaugs. Stublājs stāvs, četršķautņains, vienkāršs vai augšdaļā dihotomi zarots. Raksturīga lāpstveidīgu lapu rozete. Stublāja lapas ar vienu dzīslu, pretējas, sēdošas, iegareni lancetiskas, 1–3 cm garas. Ziedi dihāzijā dažādos augstumos. Pieziedlapas 3–4 mm garas, līdz 1 mm platas, tuvu kausa pamatam. Kauslapas un vainaglapas saaugušas pa 5 (4). Kauss dziļi šķelts, daivas smailas, kauss aptuveni vainaga stobriņa garumā. Vainaglapas rozā līdz purpura, retāk baltas. Auglis – iegarena divvāršņu pogaļa. Zied no jūnija līdz septembrim (Cepurīte 2008; Priedītis 2014).
Izplatība. Sugas areāls aptver Eiropu līdz Rietumāzijai, pārsvarā mēreno un mēreni silto joslu (GBIF 2023). Igaunijā suga sastopama diezgan bieži, Lietuvā ļoti reti. Latvijā suga izplatīta samērā reti, galvenokārt Piejūras zemienē: Baltijas jūras krastā Ziemeļkurzemē un vairākās vietās Rīgas līča krastā (Jankevičienė et al. 1996; Cepurīte 2008; Priedītis 2014). Nozīmīgākās atradnes ir jūras piekrastē ap Ainažiem, Bērzciemu, Rīgu un Jūrmalu, kā arī Ovīšu–Lielirbes posmā un Ventspilī. Daudz retāk konstatēta DR piekrastē – Lietuvas pierobežā. Sastopamības apgabals (EOO) ir 24 220 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 212 km2.
Populācija. 2023. gadā pētījumos astoņās vietās Latvijas centrālajā un ZR daļā konstatēts, ka kopējais populācijas lielums ir 2297 indivīdi 3390 m2 platībā, vidējais populācijas blīvums – 1,65 indivīdi/m2. Plašākas atradnes konstatētas kangaru un vigu kompleksā Irbes šauruma piekrastē, lielāks indivīdu skaits un populācijas blīvums ir konstatēts dabas liegumā “Ovīši” (Grebeško 2024). Citos atradņu inventarizācijas datos norādīts, ka jūrmalas augstiņš konstatēts nelielās grupās (pa 20–50 indivīdiem vai 1–8 indivīdi).
Dzīvotnes un ekoloģija. Suga aug barības vielām nabadzīgās augsnēs, tā ir raksturīga starpkāpu ieplakām. Latvijā jūrmalas augstiņš konstatēts galvenokārt neitrālās augsnēs ar pH vērtībām no 6,06 līdz 7,68 un zemu organikas un slāpekļa saturu (Grebeško 2024); sastopams piejūras zālājos, kaļķainos zāļu purvos un starpkāpu ieplakās (Rove 2013). Agrāk konstatēts arī kāpās, sausos un mēreni mitros zālājos, sausos priežu mežos, vietām arī ruderālās dzīvotnēs (ceļmalās, uz pamestiem ceļiem, dzelzceļiem u. c.) (Cepurīte 2008; Priedītis 2014). Suga bieži saistīta ar augāja sekundārās sukcesijas pirmējām stadijām, kas attīstās pēc traucējumiem, ja rodas atklātas smilts laukumi. Suga ir gaismmīlis un nespēj konkurēt ar augstiem lakstaugiem.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu apdraud tai raksturīgo augšanas vietu noplicināšana, pārganot tās vai pārtraucot to pļaušanu un noganīšanu, vai izmantojot nepiemērotas metodes kaļķainu zāļu purvu un zālāju apsaimniekošanā, kā arī paplašinoties tūrisma un rekreācijas teritorijām, pieaugot sporta un atpūtas aktivitātēm piekrastē. Vietām būtiska negatīva ietekme ir invazīvām un ekspansīvām augu sugām. Straujas un šai sugai nelabvēlīgas pārmaiņas notiek dabiskās sukcesijas gaitā mitrās starpkāpu ieplakās, tām aizaugot ar krūmiem un kokiem. Īpaša negatīva saistība sugas indivīdu skaitam konstatēta ar nobiru un kūlas segumu (Grebeško 2024).
Aizsardzība. Aptuveni 50% atradņu atrodas ĪADT (dabas liegumos “Randu pļavas”, “Ovīši” u. c.), lielākā to daļa atrodas Rīgas līča piekrastē. Diemžēl sugas dabisko dzīvotņu platībai un kvalitātei ir tendence mazināties. Tas var izraisīt populācijas sarukšanu.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Efektīvi jāapsaimnieko ĪADT, atjaunojot un atbilstoši uzturot piejūras zālājus un starpkāpu ieplakas (Laime, Pilāte 2017; Rūsiņa 2017). Ņemot vērā antropogēnās ietekmes straujo pieaugumu, ir svarīgi pievērst uzmanību piekrastes aizsardzības un izmantošanas integrētai plānošanai, kurā tiktu analizētas un iekļautas arī jūrmalas augstiņa atradnes. Vienlīdz svarīga ir šādu plānu ieviešana un to izpildes kontrole. Izstrādājot ĪADT dabas aizsardzības plānus, jāpēta sugas dzīvotnes un jāizvērtē turpmākā apsaimniekošana. Jāīsteno sugas monitorings, lai varētu novērtēt populācijas attīstības tendences un aizsargāt to. Jāizstrādā sugas aizsardzības plāns, jo liela daļa atradņu ir ārpus ĪADT, un, lai saglabātu sugas dzīvotnes, jāveic specifiski apsaimniekošanas pasākumi.
Autori: Brigita Laime*, Didzis Tjarve.
Summary. Seaside centaury – Centaurium littorale. It is rare in Latvia, mainly found in the Coastal Lowland: on the Baltic Sea coast in northern Kurzeme and several places on the Gulf of Riga coast. The EOO is 24,220 km2, and the AOO – 212 km2. Based on a survey at eight sites in 2023, the population size was 2,297 individuals per 3,390 m2, the average population density was 1.65 individuals/m2. The species grows in small groups (20–50 individuals) or only a few individuals (1–8). C. littorale grows in brackish, nutrient-poor soils, typical in interdune depressions, coastal grasslands, alkaline fens, shores of coastal lakes, roadsides, abandoned roads. The species is associated with the initial stages of secondary vegetation succession, when bare soil is exposed after disturbances. The species is light-demanding and cannot compete with tall herbaceous plants. The threats are the degradation and transformation of ecosystems due to improper management of alkaline fens and grasslands or cessation of mowing and grazing of these habitats, tourism and recreation activities, and invasive and expansive plant species. Approximately 50% of the species’ localities occur in protected areas, e.g., the “Randu pļavas” and “Ovīši” Nature Reserves; most of them on the coast of the Gulf of Riga. However, the area and quality of the species’ natural habitats tend to decline, which may lead to a C. littorale population decline. Effective management of protected natural areas is necessary, ensuring the restoration and proper maintenance of coastal grasslands, fens, interdune depressions. Considering the rapid increase in anthropogenic load, it is important to pay attention to integrated planning of coastal protection and use, which would also include C. littorale localities. When developing site management plans for protected areas, a survey of the species’ habitats and an assessment to propose management should be carried out. The population should be monitored to assess the population trends and to ensure its conservation by specific management measures. It is necessary to develop the species' protection plan.
Literatūras saraksts
