Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs 20–80 cm augsts, sulīgs lakstaugs. Veido ceru, tajā saglabājušās iepriekšējo gadu sažuvušās lapu makstis. Stublājs stāvs, pie pamata makstveidīgs, sarkanīgs paplašinājums. Lapas lineāras, pusveltniskas, 0,2–0,4 cm platas, mala gluda. Ziedi blīvā 8–30 cm garā vārpā stublāja galā. Apziednis vienkāršs, to veido sešas olveidīgas, divos gredzenos izvietotas violetas vai zaļas apziedņa lapas. Auglis – sešu olveidīgi iegarenu augļu skaldauglis, gatavi augļi mazliet atstāv no stublāja. Zied no jūnija līdz septembrim (Eglīte 2003; Priedītis 2014).
Izplatība. Plaši izplatīta suga Z puslodē. Eirāzijā un Ziemeļamerikā sastopama galvenokārt no siltās līdz aukstajai joslai. Eiropā izplatīta arī pie Vidusjūras, atsevišķas atradnes Dienvidāfrikā un Dienvidamerikā (Maiz-Tome 2016; GBIF 2024). Areāla ziemeļos tā aug pārsvarā jūras piekrastē, dienvidos – biežāk iekšzemē (Davy, Bishop 1991). To nosaka iesāļu un sāļainu augšņu sastopamības īpatnības. Igaunijā suga sastopama diezgan bieži, Lietuvā reti (Tabaka et al. 2003). Latvijā sastopama reti, tikai Piejūras zemienē, galvenokārt Rīgas un Jūrmalas apkārtnē. Suga konstatēta arī pie Liepājas un Ainažiem (Eglīte 2003). Sastopamības apgabals (EOO) ir 19 258 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 132 km2.
Populācija. Datu par populācijas lielumu Latvijā nav. Sugas dzīvotņu platībai un kvalitātei ir tendence mazināties, līdz ar to arī populācija sarūk.
Dzīvotnes un ekoloģija. Halofīts, izplatīts galvenokārt sāļajos piejūras un iekšzemes mitrājos, pludmalēs, zālājos un zāļu purvos. Latvijā sastopams piejūras zālājos, lagūnu krastos, pludmalēs, arī piejūras ezeru palieņu pļavās un ganībās un kaļķainos zāļu purvos jūras tuvumā (Eglīte 2003; Rove 2013; Rūsiņa 2013). Suga ir noturīga pret applūšanu un sāļu vidi, var būt samērā izturīga pret regulāru nomīdīšanu ganībās (Davy, Bishop 1991; Jerling 1999; Sonina et al. 2021).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu apdraud ekosistēmu degradācija un pārveidošana, neatbilstoši apsaimniekojot lagūnas un zālājus vai pārtraucot zālāju pļaušanu un noganīšanu, kā arī paplašinoties apbūves teritorijām, pieaugot sporta un atpūtas aktivitātēm jūras krastā. Vietām būtisku negatīvu ietekmi rada invazīvas un ekspansīvas augu sugas. Straujas sugai nelabvēlīgas pārmaiņas notiek dabiskās sukcesijas gaitā zālājos, lagūnu un ezeru krastos, tiem aizaugot ar augstiem lakstaugiem, krūmiem un kokiem.
Aizsardzība. Aptuveni 80% atradņu ir ĪADT, tostarp dabas liegumos “Randu pļavas” un “Liepājas ezers”, dabas parkā “Engures ezers”.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Ņemot vērā, ka sugas nozīmīgākās dzīvotnes ir piejūras zālāji, prioritāte ir to atjaunošana un ekstensīva apsaimniekošana (pļaušana, ganīšana) (Rūsiņa 2017). Īpaši aktuāli tas ir dabas liegumā “Randu pļavas” un dabas parkos “Engures ezers” un “Piejūra”, kur jāatjauno un jāapsaimnieko gan lagūnas, gan zālāji. Aktualizējot ĪADT dabas aizsardzības plānus, jāizvērtē sugas atradnes, to platība un stāvoklis. Jānovērtē populācijas lielums un jāveic tās monitorings. Iedzīvotāji, galvenokārt zemes īpašnieki un apsaimniekotāji, jāinformē par šīs sugas dzīvotņu apdraudētību un to apsaimniekošanas svarīgumu.
Autori: Brigita Laime*, Didzis Tjarve.
Summary. Sea arrowgrass – Triglochin maritima. It is rare in Latvia, found only in the Coastal Lowland, mainly in the vicinity of Rīga and Jūrmala. The species has also been found near Liepāja and Ainaži. The EOO is 19,258 km2, and the AOO – 132 km2. There is no data on the population size and distribution dynamics. T. maritima is a halophyte, resistant to flooding, saline environments and trampling in pastures. In Latvia, it grows in coastal grasslands, lagoon shores, beaches, floodplain meadows and pastures of coastal lakes, and alkaline fens in the coastal areas. The species is threatened by the degradation and transformation of ecosystems due to inappropriate management of lagoons and grasslands, the cessation of grassland management, expansion of built-up areas, recreational activities on the seacoast, and invasive and expansive plant species. Ca. 80% of the localities are in protected areas. The area and condition of suitable habitats tend to decline, consequently causing the T. maritima population to shrink. Considering that the most important habitats of the species are coastal grasslands, the restoration and proper management of these habitats are a priority, particularly in the “Randu pļavas” Nature Reserve and the “Engures ezers” Nature Park. When updating the site management plans of protected areas, the T. maritima habitats, their area and condition should be assessed. The population size should be estimated and monitored.
Literatūras saraksts
