Morfoloģija un bioloģija. Koksnes pienaines cepurīte ir 2–7 cm plata, sākumā koniska, vēlāk plakani izliekta, ar smailu pauguru centrā, tumši brūna, šokolādes brūna vai brūngandzeltena, ar samtainu apsarmi, centrā krunkaina, blāva, sausa. Mīkstums balts, ievainojumu vietās gaiši sārts līdz lašu krāsai, trausls, ar neizteiktu smaržu un patīkamu garšu. Piensula ūdeņaini balta, saskarē ar gaisu kļūst sārta vai safrāndzeltena, nelielā daudzumā maiga ar mazliet rūgtu piegaršu. Lapiņas sākumā baltas, vēlāk gaišā okera krāsā, ievainojumu vietās sārtas, diezgan ciešas, dažāda garuma, sākumā pieaugušas, vēlāk gar kātiņu nolaidenas. Kātiņš 4–9 cm garš, 1,5–2,0 cm diametrā, cilindrisks, uz leju tievāks, cepurītes krāsā, samtains, augšdaļā dzīslains. Sporas kārpainas, gandrīz apaļas, bezkrāsainas, birumrakstā gaišā okera krāsā, 9,0–10,5 x 9–10 µm (Dāniele, Meiere 2020; Latvijas Daba 2022). Augļķermeņi pa vienam vai dažiem veidojas vasarā un rudenī.
Izplatība. Sastopama Eiropā, Ziemeļamerikā, vietām Āzijā un Dienvidamerikā (GBIF 2023). Eiropā bieži sastopama hemiboreālās veģetācijas zonā dienvidos, ļoti reti mērenajā zonā (Knudsen, Vesterholt 2012). Latvijā atrodama samērā reti. Pirmo reizi konstatējis F. E. Štolls 1924. gadā Rīgas apkārtnē (Štolls 1913–1939). Līdz 2022. gadam zināmas 10 atradnes dažādos reģionos, galvenokārt Vidzemē. Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 14 215 km2, apdzīvotā platība (AOO) ir 40 km2. Par sugas izplatības pārmaiņām Latvijā nav ziņu pētījumu trūkuma dēļ.
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Nav pietiekamu datu par Latvijas reģionālās populācijas lielumu un tā pārmaiņām. Pieaugušu indivīdu skaits, iespējams, nepārsniedz 1000.
Biotopi un ekoloģija. Egļu mikorizas sēne (Knudsen, Vesterholt 2012). Eiropā un arī Latvijā galvenokārt sastopama skujkoku (egļu) mežos, jauktos mežos, skābās augsnēs.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugas izplatību negatīvi ietekmē mežizstrāde, kailcirtes, vecu mežu īpatsvara mazināšanās. Novērtēta kā jutīga suga (VU), jo tai ir ļoti maza reģionālā populācija.
Aizsardzība. Suga nav iekļauta ES nozīmes un Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstos. Tā jāiekļauj Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Apmēram puse atradņu atrodas ĪADT – Gaujas un Rāznas nacionālajos parkos, aizsargājamo ainavu apvidū “Vestiena”. Sugas aizsardzībai vēlams palielināt vecu, maz ietekmētu egļu mežu īpatsvaru. Jāveic pētījumi par Latvijas reģionālās populācijas lielumu, izplatību un tendencēm, dzīves ciklu un ekoloģiju.
Autori: Inita Dāniele*, Diāna Meiere, Edgars Mūkins.
Summary. Velvet milkcap – Lactarius lignyotus. Distributed across Europe, North America, parts of Asia, and South America. In Europe, it is common in the southern hemiboreal zone, but very rare in the temperate zone. It is rather rare in Latvia. Up to 2022, 10 localities were known in different regions, mainly in the Vidzeme region. The EOO is 14,215 km2, and the AOO – 40 km2. No information is available on the distribution changes due to a lack of studies. There are insufficient data on the regional population size and changes. The number of mature individuals probably does not exceed 1,000. It is mycorrhizal with spruce. In Europe and Latvia, it is mainly found in coniferous (spruce) forests, mixed forests, acidic soils. The distribution of the species is negatively affected by logging, clear-cutting and the decrease in the proportion of old forests. It is assessed as Vulnerable (VU) due to a very small regional population. The species is not listed as a species of EU importance and is not protected in Latvia. It is proposed to be included on the list of protected species. About half of the localities are in protected nature areas – the Gauja and Rāzna National Parks, and the “Vestiena” Protected Landscape Area. To protect the species, it is desirable to increase the proportion of old, undisturbed spruce forests. Research is needed on the size, distribution and trends, life cycle and ecology of the regional population in Latvia.
Literatūras saraksts
