Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs, līdz 1 m augsts lakstaugs ar īsu, mezglainu sakneni. Auga morfoloģiskās pazīmes samērā mainīgas. Stublājs stāvs, ciets, rievains, spīdīgs, augšdaļā zarots, lejasdaļā parasti sarkanbrūns. Lapas pamīšus, pie pamata veselas, 7–15 cm garas, 3–6 cm platas, vidējās un augšējās stublāja lapas sēdošas, veselas vai šķeltas, lancetiskas, pamats skaujošs. Vīkals olveidīgi cilindrisks, 4–8 mm diametrā, vīkala lapas ādainas, violeti melnas, matainas, ārējās vīkala lapas ar dzeloņsmaili. Ziedkopa – 1–2 cm gari stāvi kurvīši blīvā vairogveida ķekarā stublāja galotnē vai sānzaru galos. Kurvīšos purpursarkani, retāk balti divdzimumu vai sievišķie stobrziedi. Auglis – iegarens sēklenis ar garenribiņām un salmdzeltenu matkausu. Zied no jūlija līdz septembrim (Cannon, Marshall 1976; Šulcs 2003). Paaudzes ilgums ir 15 gadi (Solstad et al. 2021).
Izplatība. Suga ir plaši sastopama Eiropā, Ziemeļāfrikā un Mazāzijas pussalā mēreni siltajā un siltajā zonā (Cannon, Marshall 1976; GBIF 2022). Tā sastopama no Skandināvijas pussalas D daļas līdz Vidusjūras reģionam un Tunisijai, arī Mazāzijā (Greuter 2006; Govaerts 2024). Baltijas valstīs sastopama samērā reti un nevienmērīgi, galvenokārt valstu R daļā. Igaunijā ļoti reti, savukārt Latvijā un Lietuvā samērā reti (Lazdauskaitė et al. 2003). Latvijā atradnes ir galvenokārt Kurzemes DR daļā, ļoti reti – centrālajā un DA daļā. Sastopamības apgabals (EOO) ir 29 032 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 460 km2. Datu par izplatības izmaiņām Latvijā nav. Pēdējos 30 gados suga nav vairs konstatēta vairākās Zemgales, Vidzemes un Pierīgas atradnēs (Фатаре 1980; Šulcs 2003), savukārt Kurzemes DR daļā atradņu skaits ir pieaudzis, kas, visticamāk, ir saistīts ar daudz labāku floristisko izpēti. Tiek uzskatīts, ka AOO ir nedaudz lielāka un atbilst VU kategorijai.
Populācija. Populācijas lielums un indivīdu skaita dinamika Latvijā nav pētīta. Kopējais pēdējos 30 gados konstatēto novērojumu punktu skaits valstī ir aptuveni 100–120, tomēr tie galvenokārt koncentrējas samērā nelielā apvidū valsts DR daļā. Pēdējos 30 gados sugas atradnes ārpus sastopamības pamatapgabala (Kurzemē) ir konstatētas gandrīz tikai Sēlijā – Biržu un Medumu apkārtnē. Suga pakāpeniski izzūd ilgstošas dabisko zālāju neapsaimniekošanas dēļ, tiem aizaugot, kā arī, iespējams, zemes lietojuma veida maiņas dēļ. To var spriest pēc zinātnisko herbāriju datiem (LATV, DAU), publikācijām par ĪADT floru (Gavrilova, Laiviņš 1992), pēc izstrādātajiem ĪADT dabas aizsardzības plāniem (Blanka 2020; Pošiva-Bunkovska 2020). Tomēr, iespējams, suga ir sastopama biežāk, nekā pašlaik zināms.
Dzīvotnes un ekoloģija. Suga aug mēreni mitrās, kaļķainās, barības vielām nabadzīgās augtenēs, galvenokārt klajās vietās (Axmanová 2022; Tichý et al. 2023). Izplatības areāla centrālajā daļā tā ir gan zālāju, gan mežu suga, un tās optimālās dzīvotnes ir līdzenumu upju palieņu zālāji, mēreni mitri molīniju Molinia zālāji, arī sausi zālāji un subkontinentālie termofilie ozolu meži (Sádlo et al. 2007). Latvijā suga visvairāk konstatēta mēreni mitros un mitros, arī palieņu, zālājos. Zālāji zeltlapes atradnēs bieži ir sliktā kvalitātē – neapsaimniekoti, aizauguši ar ekspansīvām lakstaugu sugām, krūmiem un kokiem. Iespējams, sugai Latvijā ir plašāka ekoloģiskā amplitūda un tā var augt arī sausos kaļķainos un vilkakūlas zālājos, kā arī dažādos meža tipos un citur. Tomēr šādām atradnēm ir gadījuma raksturs, atradnes atrodas dzīvotņu mozaīkā vai reljefa ieplakās ar atšķirīgu mitruma režīmu, tādēļ šīs dzīvotnes, visticamāk, Latvijā nav uzskatāmas par šai sugai tipiskām.
Izmantošana un tirdzniecība. Agrāk samērā plaši izmantota kā krāsaugs.
Apdraudējums. Sugas atradnes apdraud zālāju aizaugšana un izzušana. Nozīmīgs apdraudējums ir zemes lietojuma veida maiņa, piemēram, pļavu uzaršana vai apmežošana, kā arī neatbilstoša apsaimniekošana (piemēram, nopļautas zāles nenovākšana) un susināšana.
Aizsardzība. Aptuveni 60% atradņu atrodas ārpus ĪADT. Sugas atradnes konstatētas atsevišķās ĪADT Rietumlatvijā: dabas liegumos “Tosmare”, “Sventājas upes ieleja”, “Durbes ezera pļavas”, “Tebras ozolu meži” u. c. Sugas aizsardzībai izveidoti divi mikroliegumi.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāprecizē sugas populācijas lielums un izplatības dinamika, arī apdraudošie faktori. Ir jāveic pasākumi atradņu aizsardzībai un stāvokļa monitorings, nekavējoties ir jāatjauno aizaugušie dabiskie zālāji un jāuzsāk piemērota apsaimniekošana. Piemērotākā apsaimniekošana šai sugai ir pļaušana un siena savākšana vai mērenas intensitātes ganīšana, saglabājot atsevišķas krūmu grupas un mitrākas ieplakas, saglabājot un pa gadiem mainot nepļautus laukumus, kuros bagātīgāk sastopama krāsu zeltlape.
Autors: Pēteris Evarts-Bunders.
Summary. Saw-wort – Serratula tinctoria. It is rare in Latvia, mainly found in the western part of the country, but very rare in central and eastern Latvia. The AOO is 460 km2, and the EOO – 29,032 km2. There are no data on changes in the AOO and the EOO. Over the last 30 years, the species has not been found in several earlier recorded localities. At the same time, the number of localities in the core area in south-western Latvia, as well as the number of records, has increased. The species population is gradually declining due to the decline of suitable semi-natural grasslands. S. tinctoria grows mainly in mesic and wet grasslands, floodplain grasslands; other habitat types, such as various forests, dry calcareous and Nardus grasslands, are most likely casual and suboptimal. Grasslands in the S. tinctoria localities are often unmanaged and overgrown. The threats are the overgrowth and disappearance of suitable grassland habitats due to a lack of management or inappropriate management, changes in land use (conversion of grasslands into arable land, afforestation and building up) and drainage. Approximately 60% of the localities occur outside protected areas. The species has been found in some protected areas in western Latvia, e.g., in the “Tosmare”, “Sventājas upes ieleja”, “Durbes ezera pļavas” and “Tebras ozolu meži” Nature Reserves. Two microreserves have been established. It is necessary to survey the earlier recorded and potential localities, to assess the population size, distribution and threats. Protection of suitable habitats (semi-natural grasslands) should be ensured by an appropriate protection regime; the habitats should be restored and maintained. In management, it is recommended to preserve some groups of shrubs, wet depressions and unmown patches with a high abundance of S. tinctoria to allow dissemination of the seeds.
Literatūras saraksts
