Morfoloģija un bioloģija. Krokainās flavoparmēlijas laponis rozetveida vai nenoteiktas formas, līdz 20 cm diametrā, cieši piegulošs substrātam, perifērijā dažreiz uz augšu uzliektām malām. Lapoņa daivas cieši piegulošas viena otrai, dažreiz viena daivas mala pārklāj otru, noapaļotiem galiem, līdz 15 mm platas. Virspuse dzeltenīgi zaļgana, retāk pelēcīgi zaļgana, gluda vai krokaina, bez pseidocifellām, bieži ar sorēdijām un dažreiz ar izīdijām. Apakšpuse matēta, tumša, tuvāk malām ‒ vāji spīdīga, brūnganām vai tumšām rizīnām, kas uz apmali kļūst arvien sīkākas. Apotēciji attīstās reti, 8‒10 mm diametrā, ar sarkanīgi brūnu, ieliektu disku, bieži ar sorediozu apmali (A. Piterāns, nepubl. materiāli). Lapoņa virsējai daļai visas ķīmiskās reakcijas negatīvas. Serde reaģē ar kālija hidroksīdu, kļūstot dzeltena, un ar parafenilēndiamīnu, kļūstot sarkana.
Izplatība. Suga plaši izplatīta Rietum- un Centrāleiropā, retāk Ziemeļeiropā. Konstatēta arī Āzijā, Āfrikas D daļā un Austrālijā. Latvijā suga sastopama gandrīz tikai valsts A daļā. Citur Latvijā ir tikai pa vienai atradnei Ogres un Saldus novadā. Zināmas 13 atradnes, četras no tām konstatētas 1995.–2004. gadā, bet pārējās pēc 2016. gada (Āboliņa u. c. 2015; Piterāns 2001; DAP 2025). Sastopamības apgabals (EOO) ir 17 416 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 52 km2.
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Igaunijā sugas reģionālā populācija ir stabila, bet apdraudēta, Somijā suga ir reģionāli izzudusi (Lõhmus et al. 2019; Pykälä et al. 2019). Latvijā pētījumi par sugas reģionālās populācijas lielumu, stāvokli un pārmaiņām nav veikti; atradņu skaits pēdējos gados palielinās. Reģionālā populācija vērtējama kā maza – pieaugušo indivīdu skaits nepārsniedz 250.
Biotopi un ekoloģija. Epifītiska suga. Aug uz lapu koku (apses, bērza, melnalkšņa, oša, gobas) un priedes mizas vecos un dabiskos mežos, kā arī vecos parkos. Lai gan suga ir gaismu mīloša (SLU Artdatabanken 2025), Latvijā biežāk novērota pārmitros mežos ar augstu gaisa mitrumu. Tā konstatēta dažādos ES nozīmes aizsargājamos meža biotopos – staignāju mežos, aluviālos krastmalu un palieņu mežos, nogāžu un gravu mežos u. c.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Suga ir jutīga pret mežizstrādes pasākumiem un hidroloģiskā režīma pārmaiņām, kas veicina mikroklimata izmaiņas, kā arī pret piesārņojumu. Novērtēta kā stipri apdraudēta suga (EN), jo pieaugušo indivīdu skaits nepārsniedz 250 (Degtjarenko et al. 2024).
Aizsardzība. Latvijā īpaši aizsargājama suga. Tās dzīvotņu aizsardzībai jāparedz iespēja veidot arī mikroliegumus. Aptuveni puse atradņu ir ĪADT (dabas liegumā “Barkavas ozolu audze” un aizsargājamo ainavu apvidū “Augšdaugava”) un citu sugu un biotopu aizsardzībai veidotos mikroliegumos. Jāsaglabā vecie dabiskie lapu koku un jauktie meži. Sugas atradnēs un to tuvumā nav pieļaujamas darbības (mežizstrāde, susināšana u. c.), kas maina mikroklimatu. Jāpēta sugas reģionālās populācijas lielumu, izplatību un dinamiku.
Autori: Dace Stepanova*, Rolands Moisejevs, Polina Degtjarenko, Jēkabs Dzenis.
Summary. Flavoparmelia caperata is widely distributed in Western and Central Europe and is less common in Northern Europe. It is also found in Asia, the southern part of Africa and Australia. In Latvia, the species is found almost exclusively in the eastern part of the country. There are 13 known localities. The EOO is 17,416 km2, and the AOO is 52 km2. An epiphytic species. Grows on the bark of deciduous trees (aspen, birch, black alder, ash, elm) and the bark of pine trees in old and natural forests, as well as in old parks. In Latvia, it is more often found in wet forests with high air humidity. The species is sensitive to logging activities and changes in the hydrological regime, which contribute to changes in the microclimate, as well as pollution. Assessed as an Endangered (EN) species because the number of mature individuals does not exceed 250. A protected species in Latvia. To protect its habitats, the possibility of creating micro-reserves should also be considered. Approximately half of the localities are situated in protected areas. Old, natural deciduous and mixed forests should be preserved. Activities that alter the microclimate (logging, drainage, etc.) must not be permitted at the localities of the species and in the vicinity thereof.
Literatūras saraksts
