Morfoloģija un bioloģija. Viengadīgs vidēja lieluma vienmājas ūdensaugs. Stublājs iegremdēts un iesakņojies gruntī, 5–50 cm garš, trausls, maigs, stāvs, dakšveidīgi zarots, posmains. Lapas pretējas, šauri lineāras (garums 1–2 cm, platums 0,05 cm), lokveidīgi noliektas, plātnes mala dzeloņaini sīkzobaina, pie pamata strauji un pēkšņi pāriet platā un strupi noapaļotā makstī ar skropstaini zobainu tās augšējo malu. Ziedi viendzimuma, sīki, pa vienam vai pa 2–4 lapu žāklēs. Vīrišķie ziedi sēdoši, ar vienkāršu, divdaivainu apziedni un vienu putekšņlapu, tos aptver plēvjaina un uzplīstoša seglapa. Sievišķie ziedi bez apziedņa, ar vienu augļlapu, kam raksturīgas divas žuburotas drīksnas. Augi apputeksnējas zem ūdens. Auglis – cilindrisks riekstiņš ar vienu tumšpelēku sēklu (garums 0,1–0,2 cm, platums 0,05 cm), sēklas virsmas šūnojums ar šauru prozenhimātisku šūnu rindām, kuru garenasis novietotas perpendikulāri sēklas garenasij. Zied no jūnija beigām līdz septembrim (Suško 1991; Gavrilova 2003; Priedītis 2014).
Izplatība. Izplatīta Eirāzijā līdz Irtišas augštecei, Vidusjūras apgabalā, ZA Āfrikā, no Priekšāzijas pāri Indijai līdz Japānai un Usūrijai. Ievazāta Ziemeļamerikas A daļā (Govaerts 2024). Lietuvā atrasta astoņos ezeros (Kamaitytė-Bukelskienė et al. 2022), Igaunijā konstatēta tikai 2006. gadā (eElurikkus 2025). Baltkrievijā zināmas aptuveni 14 atradnes (Скуратович 2006). Latvijā pirmo reizi atrasta 1989. gadā divos ezeros pie Baltkrievijas robežas, un šobrīd zināmas 15 atradnes valsts DA un A daļā gar Lietuvas, Baltkrievijas un Krievijas robežu vai netālu no tās, kur suga sasniedz izplatības areāla Z robežu (Suško 1991; Suško et al. 2022). Šobrīd sastopama 12 ezeros, bet trijos – Robežas, Sviļu un Varnaviču – cilvēka darbības dēļ ir izzudusi (Suško 1991; Suško et al. 2022). Sastopamības apgabals (EOO) ir 6436 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 60 km2.
Populācija. Populācijas lielums Latvijā nav zināms. Bagātīgākās atradnes ir Pintu ezerā, Gordojā un Škaunas ezerā, pārējos deviņos ezeros suga sastopama daudz mazākā daudzumā. Sugas izplatīšanos vismaz nelielā apjomā, iespējams, veicina ūdensputni, jo vismaz vienā no tiem – Lielajā Šķirstenes ezerā – autora pētījumos 1991. un 1996. gadā suga netika atrasta, līdz diezgan bagātīgi tika atklāta 2015. gadā. Perspektīva mazās najādas teritorija ir visa valsts A un DA pierobeža, kur sugu varētu atrast vēl aptuveni 5–10 ezeros.
Dzīvotnes un ekoloģija. Latvijā suga ir sastopama tīros, mēreni eitrofos un eitrofos, retumis mezotrofos dzidrūdens vai diseitrofos seklos vai dziļos brūnūdens ezeros, kam raksturīga Latvijas apstākļiem diezgan laba, laba vai ļoti reti ļoti laba ūdens dzidrība (3,5–6,0 m). Aug 0,1–2,0 m dziļumā lielākoties tīrā vai nedaudz dūņainā minerālgruntī (smiltī, grantī), kā arī dūņainā gruntī. Seklākos un dzidros ezeros nereti sastopama bagātīgi, dziļos vai brūnūdens ezeros parasti daudz mazākā daudzumā un dažkārt uz sēkļiem. Parasti sastopama tīros, mēreni eitrofos un eitrofos (Kurjanovas, Lielajā Šķirstenes, Lustbergas, Pabēržu, Pintu, Robežas, Smiļģines, Sviļu, Svuiļu, Šilovkas, Škaunas un Zolvas ezerā, Gordojā), retumis arī mezotrofos dzidrūdens (Varnaviču ezerā) vai diseitrofos seklos vai dziļos brūnūdens ezeros (Sila ezerā). Sugas dzīvotņu stāvoklis visos 12 ezeros ir labs.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu apdraud eitrofikācija, ekspansīvo augu sugu radīta konkurence.
Aizsardzība. Tikai seši no 12 mazās najādas ezeriem un vēl divi ezeri, kuros suga ir izzudusi, pilnībā atrodas ĪADT: Lielais Šķirstenes un Robežas ezers – aizsargājamo ainavu apvidū “Augšzeme”, Sila un Smiļģines ezers – dabas parkā “Silene”, Šilovkas un Varnaviču ezers – aizsargājamo ainavu apvidū “Augšdaugava”, Pintu ezers – dabas liegumā “Grebļukalns” un Kurjanovas ezers – dabas parkā “Kurjanovas ezers”. Pārējie septiņi mazās najādas ezeri – Sviļu, Svuiļu, Pabēržu, Lustbergas, Zolvas un Škaunas ezers, kā arī Gordojs – neatrodas ĪADT. Līdz ar to aizsargāta tiek aptuveni puse sugas Latvijas populācijas.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Ieteicams izveidot trīs jaunas ĪADT, kā arī paplašināt Istras dabas parku, iekļaujot tajā Škaunas ezeru. Ezeros nav pieļaujama antropogēnas izcelsmes biogēnu piesārņojuma ieplūde.
Autors: Uvis Suško.
Summary. Brittle naiad – Najas minor. The number of recently recorded localities in Latvia is 15, of which the species has become extinct in three lakes due to anthropogenic impact during the 1990s and 2000s. The AOO is 60 km2, and the EOO – 6,436 km2. The species has been recorded in lakes in south-eastern and eastern Latvia. It grows at a depth of 0.1–2.0 m, mostly on clean or slightly muddy mineral (sand and gravel) bottoms, muddy bottoms in clean, moderately eutrophic and eutrophic, and more rarely in mesotrophic clear-water or dyseutrophic brown-water lakes, shallow and deep, with rather good, good, or, more rarely, very good water transparency (3.5–6.0 m). The main threat is eutrophication caused by human activity. Only six of the 12 lakes with N. minor occur in protected areas. Slightly more than half of the population in Latvia is under protection. Three new protected areas should be established and the existing ones extended. The inflow of excess nutrients into the lakes must be prevented.
Literatūras saraksts
