Morfoloģija un bioloģija. Vasarzaļš 1,5–2,5 m augsts krūms. Stumbri stāvi. Miza pelēkbrūna, jaunie dzinumi apmatoti. Lapas pamīšus, plati eliptiskas, 1,5–5 cm garas, virspusē zaļas vai pelēkzaļas, sākumā ar matiņiem, vēlāk kailas, ar vāji iespiestām dzīslām, lapas apakšpusē ar baltiem, tūbainiem matiņiem, gals strups vai strauji nosmailots. Ziedi skrajos čemuros pa 3–5, ziedu kāti mataini, hipantiji kaili vai skraji mataini. Vainaglapas stāvas, baltas vai baltrozā. Putekšņlapas 20. Augļi – ābolveida kauleņi, nokareni, apaļi vai ieapaļi, 0,5–1 cm plati, nenogatavojušies purpursarkani, vēlāk purpurmelni vai melni, ar zilganu apsarmi, kauliņi 2–3. Zied maijā un jūnijā, augļi nogatavojas augustā un septembrī (Cinovskis 2003; Fryer, Hylmö 2009).
Izplatība. Suga sastopama daļā Austrumeiropas, mērenajā zonā. Sugas areāls sniedzas no Skandināvijas D daļas un Baltijas valstīm līdz Balkāniem (Valentine, Chater 1968; Sennikov 2009; Kurtto et al. 2013; GBIF 2022; Govaerts 2024). Sugas izplatības areāls, sevišķi tā A daļā, ir grūti izdalāms, jo Eirāzijas mērenajā zonā tā izplatīta daudzu ļoti līdzīgu sīksugu veidā, kas bieži vien tiek apvienotas plašākās sugās, iekļaujot tajās arī Latvijā sastopamās klinteņu sugas. Tā, piemēram C. laxiflorus Jacq ex Lindley vai C. integerrimus Medik. sastopamas daudz plašākā areālā līdz pat Centrālsibīrijai un Tālajiem Austrumiem. Nesenā pagātnē klinteņu Cotoneaster Medik. ģints apomiktisko sīksugu komplekss tika skatīts kā vairākas patstāvīgas sugas (Fryer, Hylmö 2009) un LSG 2. izdevumā šīs sugas tika skatītas atsevišķi (Cinovskis 2003). Veicot klinteņu ģints taksonomisko revīziju Euro+Med Plantbase un Eiropas floras atlanta vajadzībām, Latvijā agrāk izdalītās austrumu klintenes C. orientalis A. Kern. un iesirmās klintenes C. canescens Vestergr. ex B. Hylmö tika atzītas par melno klinteni C. niger kā neatšķirama ekoforma (Sennikov 2009; Kurtto et al. 2013). Sugu taksonomiskais statuss un noteikšanā būtisko morfoloģisko pazīmju robežas ir atzīmētas kā neskaidras arī Latvijas pētījumos, morfoloģiski šīs sīksugas nav nodalāmas no melnās klintenes (Daudziņa 2013), tādēļ ir lietderīgi tās apvienot. Latvijā suga konstatēta Šķaunes un Ezernieku apkārtnē, Bauskas apkārtnē, Pļaviņu apvidū, arī starp Cēsīm un Līgatni. Sastopamības apgabals (EOO) ir 22 966 km2, apdzīvotā platība (AOO) ir 96 km2. Ticamu datu par izplatības pārmaiņām Latvijā nav.
Populācija. Vairumā atradņu ziedošo augu skaits ir neliels, un tikai Šķaunes un Jumpravas–Ziedoņu atradnēs ir vairāku simtu indivīdu lielas cenopopulācijas. Aptuveni vērtējot, indivīdu skaits Latvijā nepārsniedz 1500–2000 indivīdu (Daudziņa 2013). Salīdzinot pašlaik zināmo atradņu skaitu ar 20. gs. 80. gadu datiem, tas nav būtiski mazinājies (Фатаре 1986; Cinovskis 2003). To var spriest arī pēc zinātnisko herbāriju datiem (DAU, HBA).
Dzīvotnes un ekoloģija. Suga sastopama galvenokārt skujkoku mežos uz stigām, meža ceļu malās, skujkoku mežos uz osveida reljefa formām, ezeru stāvkrastu nogāzēs, kā arī uz karbonātisku pamatiežu atsegumiem upju ielejās.
Izmantošana un tirdzniecība. Klinteņu ģintī ir daudzas dekoratīvajā dārzkopībā plaši izmantojamas sugas, tomēr specifisko augšanas apstākļu un mazdekoratīvā vainaga dēļ melno klinteni šādiem mērķiem neizmanto.
Apdraudējums. Sugu negatīvi ietekmē dzīvotņu noēnošana, ko rada sauso, gaišo priežu mežu un atsegumu aizaugšana dabiskās sukcesijas un eitrofikācijas rezultātā. Sugu apdraud arī intensīva mežsaimnieciskā darbība priežu mežos, meža kultūru ierīkošana, kā arī parku kopšanas darbi, neizvērtējot savvaļas floras daudzveidības saglabāšanas aspektus.
Aizsardzība. Aptuveni 70% atradņu konstatētas ĪADT: Rāznas un Gaujas Nacionālajos parkos, dabas liegumā “Grebļukalns” un dabas parkā “Bauska”.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāpārbauda atradnes, jāprecizē sugas populācijas lielums un izplatības dinamika, kā arī apdraudošie faktori. Jāsaglabā sugai piemērotas dzīvotnes, sekmējot to aizsardzību un veicot atbilstošus apsaimniekošanas pasākumus, atēnojot sugas dzīvotnes un mazinot eitrofikācijas ietekmi tajās. Jāizstrādā sugas aizsardzības plāns.
Autors: Pēteris Evarts-Bunders.
Summary. Black-berried cotoneaster – Cotoneaster niger. In the recent past, the complex of apomictic microspecies of the genus Cotoneaster Medik. was viewed as independent species; in the 2003 edition of the Latvian Red Book, these species were considered separate taxa. During the last taxonomic revisions of the genus Cotoneaster Medik., C. orientalis A. Kern. and C. canescens Vestergr. ex B. Hylmö, previously recognised as separate taxa, are now considered C. niger – morphologically these species cannot be separated from C. niger. The AOO is 96 km2, and the EOO – 22,966 km2. There are no reliable data on changes in AOO and EOO. The number of flowering plants in most of the known localities is small; only the Šķaune and Jumprava–Ziedoņi localities have subpopulations with several hundred individuals. According to an approximate estimation, the number of individuals in Latvia does not exceed 1,500–2,000. Comparing the number of currently known localities with the data from the 1980s, there is no significant decrease; some new localities have been found. Approximately 70% of known localities occur in protected areas. The main threats are intensive forestry activities in forests, eutrophication and natural habitat succession. Increased shading by dense tree and shrub layers resulting from natural succession and eutrophication is one of the main negative impacts. It is necessary to survey the localities, to specify the population size, distribution and threats. The conservation of suitable habitats must be ensured by appropriate protection regime and habitat restoration.
Literatūras saraksts
