Morfoloģija un bioloģija. Melnās zvīņbekas cepurīte ir 5–12 cm plata, sākumā pusapaļa, vēlāk izliekta, pelēkbrūna līdz gandrīz melna, klāta ar lielām, biezām zvīņām. Mīkstums porains, balts līdz pelēcīgs, griezumā sārtojas, vēlāk melnē, ar zemes smaržu un maigu garšu. Sākumā starp cepurīti un kātiņu ir biezs, vilnains plīvurs, kas vēlāk saglabājas uz kātiņa kā neliels, izzūdošs gredzens, bet pie cepurītes malas vilnainas bārkstis. Stobriņi cepurītei pieauguši, nedaudz gar kātiņu nolaideni, sākumā balti, vēlāk pelēcīgi līdz olīvbrūni, atveres ieapaļas līdz stūrainas. Kātiņš 6–14 cm garš, 1–2 cm diametrā, sīksts, šķiedrains, melngani pelēks, zvīņains, griezumā sākumā sārtojas, vēlāk melnē. Sporas gludas, elipsoīdas, birumrakstā purpurmelnas, 15–18 x 6–7 μm (Dāniele, Meiere 2020, Latvijas Daba 2022). Augļķermeņi pa vienam vai nelielās grupās veidojas vasaras beigās un rudenī.
Izplatība. Sastopama Eiropā, Āzijā, Ziemeļamerikā, Austrālijā (GBIF 2024). Eiropā bieži novērota mērenajā veģetācijas zonā, reti – hemiboreālajā (Knudsen, Vesterholt 2012). Latvijā ļoti reti sastopama. Pirmo reizi konstatējis F. E. Štolls Pierīgā, Sužu apkārtnē 1923. gadā (Štolls 1913–1939). Ir ziņas par atradni Ziemeļlatvijā, Mazsalacas apkārtnē (Pučko 1954). Mūsdienās zināma divās vietās – Kurzemē, Ruņupes ielejā un tās tuvumā un Ventspils novada Tārgales apkārtnē. Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 258 km2, apdzīvotā platība (AOO) ir 16 km2. Par sugas izplatības pārmaiņām Latvijā nav ziņu pētījumu trūkuma dēļ.
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Nav pietiekamu datu par Latvijas reģionālās populācijas lielumu un tā pārmaiņām. Pieaugušu indivīdu skaits, iespējams, nepārsniedz 250.
Biotopi un ekoloģija. Lapu koku (ozolu, dižskābaržu) mikorizas sēne (Knudsen, Vesterholt 2012). Sastopama lapu koku un jauktos mežos, t. sk. vecos, saimnieciski maz ietekmētos mežos, auglīgās augsnēs.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu apdraud mežu apsaimniekošana, samazinot vecu, galvenokārt ozolu, mežu īpatsvaru. Novērtēta kā kritiski apdraudēta suga (CR), jo tai ir ļoti maza reģionālā populācija Latvijā.
Aizsardzība. Latvijā īpaši aizsargājama suga, kuras dzīvotņu saglabāšanai var veidot mikroliegumus. Tās aizsardzības juridiskais statuss Latvijā jāsaglabā. Gandrīz visas atradnes atrodas dabas liegumā “Ruņupes ieleja” vai tā tuvumā. Sugas aizsardzībai jāsaglabā maz ietekmēti platlapju (ozolu) meži. Jāveic pētījumi par Latvijas reģionālās populācijas lielumu, izplatību un tendencēm, dzīves ciklu un ekoloģiju.
Autori: Inita Dāniele*, Diāna Meiere, Edgars Mūkins.
Summary. Old man of the woods – Strobilomyces strobilaceus. Distributed across Europe, Asia, North America, and Australia. It is common in temperate zone in Europe, but rare in hemiboreal. It is a very rare species in Latvia, currently known at two sites in the Kurzeme region – in and near the Ruņupe Valley and in the vicinity of Tārgale. The EOO is 258 km2, and the AOO – 16 km2. No information is available on the distribution changes due to a lack of research. There are insufficient data on the regional population size and changes. The number of mature individuals probably does not exceed 250. It is mycorrhizal with deciduous trees (oaks, beech), and found in deciduous and mixed forests, including old, undisturbed forests, on fertile soils. The main threat factors are related to forest management, which is reducing the proportion of old, mainly oak forests. It is assessed as Critically Endangered (CR) due to its very small regional population. It is a protected species in Latvia, for which micro-reserves can be established. Its legal status in Latvia must be maintained. Almost all localities are in or near a protected nature area – the “Ruņupes ieleja” Nature Reserve. Undisturbed broadleaved (oak) forests need to be protected for species conservation. Research is needed on the size, distribution and trends, life cycle and ecology of the Latvian regional population.
Literatūras saraksts
