Morfoloģija un bioloģija. Mencai ir plats, šķērsgriezumā ovāls, pieaugušiem indivīdiem parasti līdz 120 cm garš ķermenis, ar platāko daļu aiz pakauša, pirms pirmās muguras spuras. Trīs muguras un divas anālās spuras, atdalītas viena no otras. Liela galva un mutes atvērums. Uz zoda viens tausteklis. Ādā nelielas cikloīdas zvīņas, galva kaila. Sānu līnija virs krūšu spuras izliekta, bet tālāk astes virzienā taisna. Ķermeņa krāsojums variē atkarībā no dzīvotnes. Mugura parasti olīvzaļgani pelēka, dažkārt brūngana ar daudziem tumšākiem, neregulāriem plankumiem. Vēders sudrabaini gaišpelēks vai balts. Mencas morfometriskās pazīmes dažādās areāla daļās var būt atšķirīgas (Ojaveer 2003; SLU Artdatabanken 2020). Dzimumgatavību sasniedz otrajā vai trešajā dzīves gadā. Vidējais dzīves ilgums 13,5 gadi (HELCOM 2013).
Izplatība. Apdzīvo Atlantijas okeāna Z daļu un ar to saistītās jūras. Okeāna R daļā sastopama no Grenlandes līdz pat Haterasa ragam D. Savukārt ZA sastopama no Svalbāras salas un Barenca jūras līdz Britu salām un Biskajas līča Z, tostarp arī Baltijas jūrā (Cook et al. 2015). Baltijas jūrā izšķir divas apakšpopulācijas – Rietumbaltijas, kas ir sastopama Baltijas jūras R daļā līdz Bornholmas salai, un Austrumbaltijas, kas apdzīvo pārējo Baltijas jūras akvatoriju. Austrumbaltijas apakšpopulācijas apdzīvotā platība ir mainīga atkarībā no vides apstākļiem, kā arī populācijas lieluma. Laikā, kad indivīdu skaits ir mazs, populācija galvenokārt ir izvietojusies Baltijas jūras D daļā. Uzlabojoties vides apstākļiem, piemēram, kad no Ziemeļjūras ir ieplūduši sāļi un ar skābekli bagāti ūdeņi, mencu izplatības apgabals pieaug. Pēc sekmīga nārsta, kad izveidojas ražīga paaudze, pusaugu mencas un pieaugušie indivīdi migrē uz barošanās apgabaliem Baltijas jūras A un Z daļā. Arī ikri, kāpuri un jaunie indivīdi, izplatoties pasīvā veidā ar straumju palīdzību, laba nārsta gadījumā ir sastopami pat Baltijas jūras līčos un seklajās daļās. Mencu krājuma maksimuma periodā 20. gs. 70. gados tās bija plaši izplatītas Rīgas līcī un pat Somu un Botnijas līcī (Ojaveer 2003; HELCOM 2013). Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 43 695 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 4764 km2. Kaut arī Rīgas līcī reģionālā populācija kopš 20. gs. 90. gadiem ir būtiski sarukusi (zinātniskajās uzskaitēs vairākus gadus nav reģistrēta neviena noķerta menca), pēdējos desmit gados suga atkal tiek noķerta; tas saglabā sugas izplatības areālu relatīvi nemainīgu (BIOR dati).
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Reģionālās populācijas lielums Baltijas jūrā 19. gs. ir mainījies, gadsimta sākumā tai esot salīdzinoši zemā līmenī. Populācija ievērojami pieauga apmēram 20 gadus, sākot ar 20. gs. 70. gadiem (ICES 2022). Līdz ar režīma maiņu saistībā ar sāļūdens ieplūdēm no Ziemeļjūras Baltijas jūrā (20. gs. 80. gadu beigās) mencas populācija atkal būtiski saruka. Mērenāks sarukums turpinājās arī pēc20. gs. 80. gadiem. Latvijas ūdeņos sastopamās mencas ir ievērojama daļa Austrumbaltijas apakšpopulācijas, un 2022. gada krājuma novērtējums liecina, ka tā ir ļoti sliktā stāvoklī (ICES 2022). Baltijas jūras populācija 2013. gadā ir novērtēta kā jutīga (VU), savukārt 2024. gadā kā stipri apdraudēta (EN) (HELCOM 2013, 2025). Kopējais populācijas samazinājums Latvijas ūdeņos trijās paaudzēs (40 gadi) ir 60% (BIOR dati). Līdz ar to suga ir novērtēta kā stipri apdraudēta (EN).
Biotopi un ekoloģija. Bentiska jūras zivs, kas Baltijas jūrā sastopama līdz 150 m dziļumam, barošanās periodā (jūlijā–janvārī) līdz 80 m dziļumam, savukārt mazuļi uzturas tuvāk piekrastei 20–60 m dziļumā (Plikšs, Aleksejevs 1998). Var veikt tālas migrācijas un nav piesaistītas konkrētai nārstošanas vietai (Ojaveer 2003). Nārstam Baltijas jūrā ir piemērotas teritorijas, kurās ūdens sāļums pārsniedz 11‰, tādēļ jūras A daļā nārstam piemērotas ir dziļākās vietas, piemēram, Gotlandes un Gdaņskas ieplaka. Sekmīgam nārstam svarīgi vides apstākļi ir ūdens temperatūra (>2 oC) un skābekļa piesātinājums (>2 ml/l), kas šajās dziļūdens ieplakās pēdējās desmitgadēs ir būtiski mazinājies, un ir pieaugušas mazskābekļa un bezskābekļa zonu platības (Hansson et al. 2019; HELCOM 2013; Hinrichsen et al. 2017). Nārsto no februāra līdz augustam, masveidā aprīlī un maijā. Menca ir plēsējs – bentofāgs. Mazuļi un mazi indivīdi barojas ar mizīdām, pieaugušās zivis ar grēvjiem, reņģēm, brētliņām (Plikšs, Aleksejevs 1998).
Izmantošana un tirdzniecība. Vēsturiski ir bijusi viena no svarīgākajām komerciālās zvejas sugām Baltijas jūrā, lielākās nozvejas sasniedzot 20. gs. 80. gados (ICES 2022). Pēc krājuma maksimuma sasniegšanas sekoja straujš populācijas un nozveju samazinājums. Tā rezultātā 2019. gadā mencas specializētā zveja tika aizliegta, saglabājot salīdzinoši nelielu limitu piezvejai citu zivju sugu pelaģiskajā un grunts traļu zvejā. Mencas galvenokārt tiek iegūtas, izmantojot grunts traļu zveju, kā arī tīklu zveju gan atklātā jūrā, gan piekrastē. 2021. gadā Latvijas zvejnieki nozvejojuši 11 t mencas, savukārt iepriekšējā gadā – 79 t. Kopš 2015. gada mencu zvejā ir izmetuma aizliegums, nosakot minimālo paturamo garumu – 35 cm, bet mazākas mencas ir jānodod pārstrādāšanai citos blakusproduktos. Makšķernieku lomos suga nonāk samērā reti. Kopš 2020. gada ir aizliegta mencu ieguve uz dienvidiem no Liepājas pašpatēriņa zvejā, makšķerēšanā un zemūdens medībās (Ustups 2022), bet citur ir noteikti lomā paturamo mencu lieluma un skaita limiti.
Apdraudējums. Mencas populācijas sarukums ir skaidrojams ar agrāk notikušu intensīvu zveju un pārzveju. Pat pilnīgas zvejas pārtraukšanas gadījumā ir nepieciešams ilgs laiks, lai populācija atjaunotos (HELCOM 2013; Cook et al. 2015; ICES 2022). Reģionālās populācijas sarukums skaidrojams arī ar pārmaiņām vides apstākļos nārsta vietās – mazinājusies ūdenī izšķīdušā skābekļa koncentrācija un sāļums, kas negatīvi ietekmē nārsta sekmes (Orio et al. 2021). Sāļāku, ar skābekli bagātāku ūdeņu ieplūdes no Ziemeļjūras Baltijas jūras hidroloģiskās stagnācijas rezultātā ir kļuvušas retākas. Skābekļa trūkumu piegrunts slānī veicina arī eitrofikācija. Mainītajos vides apstākļos mencas aug lēnāk, ir vājākas, un tām ir augsta dabiskā mirstība. Zems skābekļa saturs ūdenī negatīvi ietekmē mencas vielmaiņu, kā arī piegrunts barības objektu pieejamību, kas ir samazinājusies galvenajos mencu izplatības rajonos, – reņģe un brētliņa galvenokārt ir izplatīta jūras centrālajā un Z daļā, bet menca – vairāk uz dienvidiem. Būtiska ir arī parazītu ietekme – pieaug to invāzija mencu aknās, un tie neļauj uzkrāt pietiekamas enerģijas rezerves. Parazītu izplatību veicina to starpsaimnieku – pelēko roņu – skaita pieaugums (HELCOM 2013; ICES 2022).
Aizsardzība. Lai gan suga nav iekļauta ES nozīmes un Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, visu Baltijas jūras mencas krājumu ieguve ir regulēta. Reģionālās populācijas saglabāšanas nolūkā noteiktie ierobežojumi mencas ieguvei ir aprakstīti sadaļā “Izmantošana un tirdzniecība”. Krājuma novērtējumu veic ICES, izstrādājot arī zinātniski pamatotu ieteikumu pieļaujamajam nozvejas apjomam, kas saglabātu tā ilgtspējīgas izmantošanas iespējas. Apjomu, ko katras valsts zvejnieki drīkst iegūt, nosaka nozvejas limiti. Menca ir konstatēta visās Latvijas aizsargājamajās jūras teritorijās. Sugai ir nozīmīga loma jūras barības tīklos gan kā plēsējam, gan barības objektam. Ņemot vērā mencas reģionālās populācijas sarukuma apmērus Latvijas EEZ ūdeņos, tā ir jāiekļauj Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.
Autori: Jānis Gruduls*, Andris Avotiņš.
Summary. Atlantic cod – Gadus morhua. Found in the North Atlantic and adjacent seas, including the Baltic Sea. The EOO is 43,695 km2, and the AOO is 4,764 km2, with no significant change in area over three generations (40 years). Cod in Latvian waters makes up a significant part of the Eastern Baltic cod sub-population, which is in very poor condition according to the 2022 stock assessment. The overall decline of the regional population over three generations is 60%. The species is therefore assessed as Endangered (EN). It is a benthic marine fish found in the Baltic Sea at depths of up to 150 m. It is one of the most important commercial fish species and has been fished in the Baltic Sea for a very long time, reaching maximum catches in the 1980s. The decline of the population has been attributed to past intensive fishing and overfishing and to changes in environmental conditions in the spawning grounds, with decreasing dissolved oxygen concentrations and salinity, which generally have a negative impact on spawning success. The negative impact of parasites is also significant. Historically, it had a wide distribution range and is found in all marine protected areas of Latvia. Although it is not listed as a species of EU importance or a protected species in Latvia, the poor regional population status has led to various fishing restrictions, including a ban on specialised cod fishing in the Baltic Sea. Considering the extent of the decline of its regional population in Latvian territorial waters, the species needs to be included on the list of protected species.
Literatūras saraksts
