Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs 0,3–3 m garš, gruntī nostiprinājies, divmāju ūdensaugs. Stublājs ir pilnīgi iegremdēts, tievs, zarots, trausls, ļogans. Lapas mieturos pa 4–6 (8), uz stublāja un zariem sēdošas, lokveidīgi noliektas, veselas, iegarenas vai lineāras, 1–3,5 cm garas, 0,2–0,8 cm platas, mala dzeloņaini zobaina. Pie lapas pamata divas sīkas, zobainas žākles zvīņas. Ziedi viendzimuma, sievišķie ziedi pa vienam lapu žāklēs gara ziedkāta galā, to seglapa stobrveidīga, ziedēšanas laikā peldoši līdz ar ūdens virsu. Kauslapas iesārtas, vainaglapas baltas. Vīrišķie ziedi mazskaitlīgās grupās, ko apņem ieapaļa seglapa, katru vīrišķo ziedu veido trīs putekšņlapas. Zied ļoti reti seklos un aizvējainos ezeros un to līčos jūlijā un augustā. Latvijā sastopami tikai sievišķie augi, augs vairojas veģetatīvi ar nolūzušiem dzinumiem un turioniem (ziemas pumpuriem) (Eglīte 2003; Priedītis 2014). Tiek izšķirtas četras pasugas (Tippery 2023). Iespējams, Latvijā ir pasuga H. verticillata subsp. lithuanica tāpat kā Lietuvā, taču ne morfoloģiskie, ne molekulāri ģenētiskie pētījumi par šo sugu Latvijā nav veikti.
Izplatība. Eiropā šaura areāla, nevienmērīgi sastopama ūdensaugu suga no Vācijas ZA daļas līdz Pleskavas apgabala D daļai un Baltkrievijas Z daļai, izolētas atradnes Britu salās. Sastopama arī dažviet Āzijā, Āfrikā un Austrālijā, no karstās līdz mērenajai joslai (Lansdown 2011; Priedītis 2014; Ефимов, Конечная 2018). Saskaņā ar jaunākajiem pētījumiem Britu salās un Vācijā tiek uzskatīta par svešzemju sugu, tāpat kā Ziemeļamerikas D daļā, Dienvidamerikas ziemeļos, kā arī dažviet Āfrikā un Jaunzēlandes Z daļā (Govaerts 2024). Pleskavas apgabala D daļā zināma 18 ezeros un Baltkrievijas Z daļā vismaz 23 ezeros (Третьяков, Дубовик 2006; Ефимов, Конечная 2018). Lietuvas A daļā zināma vismaz 25 ezeros (Sinkevičienė 2007). Latvijā sastopama diezgan reti – galvenokārt valsts DA un A daļā, ļoti reti arī centrālajā un D daļā (Suško, Bambe 2002; Eglīte 2003; Eglīte et al. 2003; Suško u. c. 2014, 2018). Latvijā sugu pirmo reizi atrada A. Rasiņš 1961. gadā Lielajā Stropu ezerā Daugavpilī. Šobrīd tā zināma vairāk nekā 100 ezeros un, iespējams, sastopama vēl citos. Pēdējos 30 gados tās izplatība Latvijā palielinājusies (izplatās ar ūdensputniem). Sastopamības apgabals (EOO) ir 17 104 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 480 km2.
Populācija. Populācijas lielums Latvijā nav zināms. Tā veido nelielas audzes. Saskaņā ar IUCN metodiku sugas populācija Latvijā nav stipri fragmentēta, tāpēc mieturu hidrilla atbilst gandrīz apdraudētas sugas (NT) kategorijai.
Dzīvotnes un ekoloģija. Latvijā suga aug tīros, vāji vai mēreni eitrofos, diseitrofos un mezotrofos ezeros līdz aptuveni 3 m dziļumam tīrā un dūņainā minerālgruntī, kā arī dūņās; piesārņojuma ietekmē pakāpeniski izzūd (Urtāns u. c. 2017a, b). Sugas dzīvotņu stāvoklis lielākajā daļā Latvijas ezeru pagaidām ir labs.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Latvijā sugu apdraud ezeru piesārņošana ar biogēnajiem elementiem un tās izraisītā ezeru aizaugšana un pastiprinātā ekspansīvo ūdensaugu (parastās niedres Phragmites australis, mieturaļģu, elodeīdu) konkurence. Biogēnu piesārņojumu rada lauksaimniecība, neattīrīti mājsaimniecību notekūdeņi, rekreācija, ezeru krastu apbūve.
Aizsardzība. Ezeri ar mieturu hidrillas atradnēm ir 15 ĪADT – Rāznas Nacionālajā parkā, aizsargājamo ainavu apvidos “Vecpiebalga”, “Vestiena”, “Augšzeme”, “Augšdaugava” un “Kaučers”, dabas parkos “Silene”, “Dridža ezers”, “Cārmaņa ezers”, “Cirīša ezers”, “Istras pauguraine”, “Gaiziņkalns” un “Laukezers”, kā arī dabas liegumos “Jašas-Bicānu ezers” un dabas parkā “Kurjanovas ezers”. Lai arī ĪADT atrodas lielākā šīs sugas atradņu un populācijas daļa, tas tikai daļēji nodrošina sugas saglabāšanos. Svarīgi ir novērst biogēnu piesārņojumu ezeros, bet piesārņojuma avoti var atrasties arī ārpus ĪADT.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Sugas labākas aizsardzības nolūkā jāveic sugas atradņu monitorings. Jānovērš ezeru piesārņošana ar biogēnajiem elementiem. Ieteicami morfoloģiskie un molekulāri ģenētiskie pētījumi, lai noteiktu Latvijas populācijas piederību kādai no pasugām.
Autors: Uvis Suško.
Summary. Hydrilla – Hydrilla verticillata. Rather rare in Latvia, mostly found in the south-eastern and the eastern parts of the country, and very rare in the southern and the central parts. Only female plants are found. Today the species occurs in more than 100 lakes, but is most likely more common than currently known. During the last 30 years, its frequency in Latvia has increased, as it has spread with waterbirds. In Latvia, the species has a rather narrow ecological niche, grows in clean, slightly or moderately eutrophic, dyseutrophic and mesotrophic lakes down to the depth of 3 m on clean and muddy mineral ground or mud. The habitat conditions of the species in the majority of lakes are good. The threats are lake pollution, recreation, building up of lakeshores that result in more intensive overgrowing of lakes, competition from expansive macrophyte species and deterioration of water quality. The population size is unknown. Currently, lakes with H. verticillata occur in 15 protected areas that make up the largest proportion of its localities and population in Latvia. However, the occurrence of the localities in the protected areas does not ensure long-term survival of H. verticillata unless the lake pollution is averted. Studies of genetic diversity and morphological studies are required to identify the subspecies of H. verticillata in Latvia.
Literatūras saraksts
