Morfoloģija un bioloģija. Lapu sūna. Gaišzaļi, spīdīgi augi nelielos līdz vidēji lielos klājienos. Jauni dzinumi gaišzaļi, vecāki kļūst sarkanbrūni. Stumbrs taisns, stingrs, līdz 3 cm garš, neregulāri zarots. Lapas olveida, ieliektas, ļoti blīvi sakārtotas, 0,8–1,0 × 0,4–0,5 mm. Kopskats un lapu sakārtojums atgādina koku spurdzes. Lapas gals strauji nosmailots ar īsu spici galā. Lapas dzīsla viena, beidzas 2/3 virs lapas gala. Sporofītu veido bieži. Setas gludas. Sporangiji aptuveni 1,5 mm gari, ar knābi, kas gandrīz tikpat garš kā sporangijs (Atherton et al. 2010; Liepiņa 2017).
Izplatība. Mērenā klimata joslas suga augstumu amplitūdā līdz 510 m v.j.l. (Blockeel et al. 2014). Eiropā sastopama no Skandināvijas pussalas līdz Vidusjūras reģionam, plaši izplatīta Centrāleiropā (Meinunger, Schröder 2007; ArtDatabanken 2015). Ārpus Eiropas atrasta tikai nelielā daļā Āzijas un ļoti reti Ziemeļāfrikā (Nebel, Philippi 2001; GBIF 2023). Latvijā ļoti reta suga. Tai ir viens no Latvijas brioloģijas vēsturē pirmajiem datētajiem novērojumiem, konstatēta 1847. gadā Rīgā uz Katrīnas dambja (K. Heigels). Kopumā zināmas astoņas senākas un 14 mūsdienu atradnes (galvenokārt Vidzemē un Kurzemē). Senākās atradnes ir konstatētas Pērses ielejā pie Kokneses (A. Brutāns, 1887, N. Malta, 1920), pie Aiviekstes ietekas Daugavā, Ogres krastā, Abavas krastā pie Amulas ietekas un pie Vaives dzirnavām (A. Āboliņa, 1958–1973). Mūsdienās novērota pie Pietēnupes netālu no Lielajiem Kangariem un Ikšķilē (A. Āboliņa, 1980–2001), Kalamecu un Markuzu gravā (L. Valtere, 1986), Abavas krastā (I. Rēriha, 2004, 2009), Ventas krastā, Gaujas senlejā, Kumadas krastā, Sauriešu ģipšakmens karjerā (A. Opmanis, 2003–2022). Salīdzinot vēsturiskos (1847–1973) un mūsdienu (1981–2021) periodus, sugas sastopamības apgabals (EOO) ir palielinājies no 7241 km2 līdz 11 855 km2, savukārt apdzīvotā platība (AOO) ir palielinājusies no 32 km2 līdz 56 km2. Platību izmaiņas radušās jaunu atradņu atklāšanas rezultātā – Zemgalē Tērvetes pagastā un Vidzemē – Smiltenes novada Gaujienas pagastā. Tomēr iespējams, ka vismaz trīs no atradnēm ir iznīcinātas Pļaviņu HES būvniecības dēļ, tāpēc kopumā nevar apgalvot, ka izplatība būtu palielinājusies.
Populācija. Eiropā sugas reģionālā populācija ir stabila (Meinunger, Schröder 2007). Latvijā kvantitatīvi pētījumi par reģionālo populāciju un tās izmaiņām nav veikti. Atradnēs suga veido mazus klājienus. Salīdzinot vēsturisko datējumu (1847–1973), jaunu atradņu skaits ir pieaudzis, tomēr ir iznīcinātas arī vairākas vēsturiskās atradnes, tāpēc kopumā nevar apgalvot, ka sugas populācijas stāvoklis būtu uzlabojies.
Biotopi un ekoloģija. Apvienotajā Karalistē konstatēta uz koku saknēm un stumbru pamatnēm, bet šādi novērojumi ir reti (Blockeel et al. 2014). Latvijā sastopama uz dažādu sastāvu iežiem (biežāk dolomītiem, kaļķakmeņiem, retāk granītiem) atklātos līdz vidēji noēnotos apstākļos. Biežāk mitrās, upju, strautu apskalotās vietās, retāk sausumā. Pavadošās sugas ir pinuma kažocene Anomodon viticulosus, grants īsvācelīte Brachythecium glareosum, paparžu dzīslenīte Cratoneuron filicinum, lielā cepurene Encalypta streptocarpa, vidējā skrajlape Plagiomnium medium, parastā punktlape Rhizomnium punctatum, apšu vāverhipns Sciurohypnum populeum (A. Āboliņas, L. Valteres, A. Opmaņa novērojumi).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Eiropas mērogā sugai nav lielu apdraudējumu (Baudraz 2019). Novērtēta kā gandrīz apdraudēta suga (NT), jo šobrīd apakšpopulācijas ir stabilas, bet situācija var mainīties, ja tiks iznīcinātas vairākas atradnes un mazināsies AOO.
Aizsardzība. Latvijā aizsargājama suga. Tās aizsardzības juridiskais statuss ir jāsaglabā. 65% atradņu ir ĪADT: dabas liegumos “Ventas ieleja”, “Skujaines un Svētaines ieleja”, Gaujas Nacionālajā parkā, dabas parkā “Abavas senleja”, aizsargājamajā ģeoloģiskajā un ģeomorfoloģiskajā dabas piemineklī “Kalamecu un Markuzu gravas”, aizsargājamo ainavu apvidū “Ziemeļgauja”. Jāaizsargā sugas atradnes un biotopi, jāveic pētījumi par populācijas lielumu, izplatību un tendencēm.
Autori: Renāte Kaupuža*, Ansis Opmanis, Līga Strazdiņa.
Summary. Wall feather-moss – Rhynchostegium murale. In Europe, the moss is found from the Scandinavian Peninsula to the Mediterranean, and is widespread in Central Europe. It was first found in Latvia by C. Heugel in 1847. In total, data are available for 8 historical and 14 current localities, primarily located in the Vidzeme and Kurzeme regions. EOO has increased from 7,241 km2 to 11,855 km2, while AOO has increased from 32 km2 to 56 km2. In Latvia, no quantitative studies have been carried out on the regional population and its changes. Overall, the population status of the species cannot be said to have improved. The species grows on rocks of various compositions (often dolomites, limestones, less often granites) in open to moderately shaded conditions. More common in wet areas, washed by rivers, streams; less common in dry areas. There are no major threats to this species at the European level. It is assessed as Near Threatened (NT) as subpopulations are currently stable, but the situation may change if more localities are destroyed and the area occupied by the species declines. A protected species in Latvia. The legal status of the species must be maintained. 65% of the present-day localities of the species are in protected nature territories – the “Ventas ieleja”, “Skujaines un Svētaines ieleja” Nature Reserves, the Gauja National Park, the “Abavas senleja” Nature Park, the “Kalamecu and Markuzu gravas” protected geological and geomorphological nature monument, and the “Ziemeļgauja” Protected Landscape Area. Protection of the localities and habitats of the species should be ensured, and studies on the population size, distribution and trends should be carried out.
Literatūras saraksts
