Morfoloģija un bioloģija. Ozolu kalīcijas laponis ir graudveidīgi kārpains, bālgans, skaidri atšķirīgs, pelēkzaļgans, plāns. Apotēciji 0,5–1,0 mm augsti. Kātiņš melns, matēts, galviņas apakšpuse ar baltu apsarmi. Galviņa 0,16–0,54 mm diametrā, kātiņš 0,08–0,24 mm diametrā. Aski cilindriski. Sporas 9–1 x 4–5 µm, iegareni elipsoidālas, vidusdaļā ar iežmaugu un kārpainu virsmu (A. Piterāns, nepubl. materiāli). Ķīmiskās reakcijas sugas noteikšanai: reaģējot ar kālija hidroksīdu, laponis kļūst dzeltens, tad lēnām – sarkans, ar parafenilēndiamīnu – dzeltens.
Izplatība. Suga biežāk sastopama Eiropā un Ziemeļamerikā, reti Āzijā. Latvijā ir aptuveni 15 atradnes dažādos reģionos, visvairāk Pededzes ielejā, kā arī divas vēsturiskās atradnes Slokas (1913. gads) un Rucavas apkārtnē (1964. gads) (Piterāns 2001; Āboliņa u. c. 2015; DAP 2025). Sastopamības apgabals (EOO) ir 37 985 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 52 km2. Lielākā daļa atradņu konstatētas pēc 2015. gada un atsevišķas arī pēc sugas izzušanas riska izvērtējuma veikšanas (DAP 2025).
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Nav kvantitatīvu datu par sugas populācijas lieluma izmaiņām pasaulē un Eiropā. Latvijā reģionālā populācija raksturojama kā maza – pieaugušo indivīdu skaits nepārsniedz 250.
Biotopi un ekoloģija. Epifītiska, retāk epiksīla suga. Aug pārsvarā vecos, samērā labi apgaismotos parkveida biotopos (parkveida pļavās, parkos, koku grupās) uz vecu platlapju, piemēram, ozolu, mizas, retāk uz atmirušas koksnes. Retāk sastopama vecos platlapju mežos, kā arī uz vecām koka ēkām. Latvijā konstatēta dažādos ES nozīmes aizsargājamos biotopos – parkveida pļavās un ganībās, vecos vai dabiskos platlapju mežos, jauktos ozolu, gobu, ošu mežos gar lielām upēm u. c.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Suga ir jutīga pret mežizstrādes pasākumiem – vecu platlapju izvākšanu no meža. Parkveida biotopos sugu apdraud veco platlapju ciršana un ieaugšana krūmos. Novērtēta kā stipri apdraudēta suga (EN), jo pieaugušo indivīdu skaits nepārsniedz 250 (Degtjarenko et al. 2024).
Aizsardzība. Īpaši aizsargājama suga, kuras dzīvotņu aizsardzībai var veidot mikroliegumus. Tās aizsardzības juridiskais statuss ir jāsaglabā. Lielākā daļa atradņu ir ĪADT, no tām sugai nozīmīgākās ir dabas liegumi “Sitas un Pededzes paliene” un “Mugurves pļavas”. Jāsaglabā vecie, lielie platlapju koki atklātos un daļēji atklātos biotopos, kā arī mežos. Jāveicina parkveida biotopu tradicionālā apsaimniekošana un, ja nepieciešams, jāatēno sugas apdzīvotie koki. Jāveicina sugas apdzīvoto koka ēku vai konstrukciju daļu saglabāšana. Jāveic pētījumi par sugas reģionālās populācijas lielumu, izplatību un dinamiku, jāizglīto sabiedrība par sugu un tās dzīvotņu aizsardzību.
Autori: Rolands Moisejevs*, Polina Degtjarenko, Dace Stepanova, Jēkabs Dzenis.
Summary. Calicium quercinum is more common in Europe and North America, and rarely occurs in Asia. There are approximately 15 localities in different regions of Latvia; most of them are situated in Pededze Valley. The EOO is 37,985 km2, and the AOO is 52 km2. An epiphytic species, less commonly – epixylic. It mostly grows in old, relatively well-lit park-like habitats (wooded meadows, parks, groups of trees) on the bark of old broad-leaved trees such as oak, and less commonly – on logs. Less common in old broadleaf forests and on old wooden buildings. The species is sensitive to logging of broad-leaved trees in forests. In park-like habitats, the species is threatened by the felling of old broad-leaved trees and the overgrowth thereof by shrubs. Assessed as an Endangered (EN) species because the number of mature individuals does not exceed 250. A protected species, micro-reserves can be established to conserve its habitats. The legal conservation status of the species must be maintained. Most of the localities are in protected areas, the most important of which for the species include “Sitas un Pededzes paliene” and “Mugurves pļavas” Nature Reserves. Old, large, broad-leaved trees in open and semi-open habitats, as well as in forests, must be preserved. Traditional management of park-like habitats should be encouraged and, where necessary, trees inhabited by the species should be cleared of shrubs. The preservation of wooden buildings or parts of structures inhabited by the species should be encouraged.
Literatūras saraksts
