Morfoloģija un bioloģija. Ozolu melnkausenes augļķermeņi ir 1–4 cm diametrā, gaļīgi, sākumā apaļi, kausveida, vēlāk izplešas. Augļķermeņa virspuse gluda, tumša, melna, ar spīdīgu sporas veidojošo virsmu, kausiņa malas brūnganas, zvīņainas. Sporas eliptiskas, līdz nierveida, melnbrūnas, dažāda izmēra, 10–16 x 6,0–7,5 μm un mazākas, bezkrāsainas (Dāniele, Meiere 2020). Augļķermeņi nereti lielās grupās veidojas vasarā un rudenī.
Izplatība. Sastopama Eiropā, Ziemeļamerikā, Āzijas A daļā, kā arī Jaunzēlandē. Eiropā konstatēta diezgan bieži hemiboreālajā un nemorālajā dabas zonā (GBIF 2023). Latvijā sastopama reti. Pirmo reizi reģistrēta 1982. gadā valsts ZR daļā – Šlīteres apkārtnē (M. Eipure, LNDM kolekcijas dati). Mūsdienās zināmas 52 atradnes dažādos valsts reģionos. Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 40 756 km2, apdzīvotā platība (AOO) ir 208 km2. Par sugas izplatības pārmaiņām Latvijā nav ziņu pētījumu trūkuma dēļ.
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Nav pietiekamu datu par Latvijas reģionālās populācijas lielumu un tā pārmaiņām. Pieaugušu indivīdu skaits, iespējams, nepārsniedz 1000.
Biotopi un ekoloģija. Koksnes saprotrofs. Eiropā sastopama uz stāvošas vai gulošas trupošas, galvenokārt ozola, retāk alkšņa, bērza vai skābarža, koksnes lapu koku mežos (Kutorga 2020). Latvijā novērota uz atmirušas koksnes, galvenokārt uz ozola kritalām lapu koku un jauktos mežos.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugas izplatību ietekmē liela izmēra kritalu un sausokņu izvākšana platlapju mežos un vecos parkos. Novērtēta kā jutīga suga (VU), jo tai ir neliela reģionālā populācija.
Aizsardzība. Suga nav iekļauta ES nozīmes un Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstos. Šobrīd juridiskais aizsardzības statuss tai nav jānosaka. Sastopama vairākās ĪADT – Gaujas un Ķemeru Nacionālajos parkos, Moricsalas dabas rezervātā, dabas liegumā “Tebras ozolu meži” u.c.Sugasaizsardzībaimežosjāsaglabā atmirušu lapu koku koksne, it īpaši liela izmēra kritalas. Jāveic pētījumi par reģionālās populācijas lielumu, izplatību un tendencēm, dzīves ciklu unekoloģiju.
Autori: Inita Dāniele*, Diāna Meiere, Edgars Mūkins.
Summary. Black bulgar – Bulgaria inquinans. Distributed across Europe, North America, Asia, and New Zealand. In Europe, it is quite common in the hemiboreal and nemoral zones, but rare in Latvia. At present, 52 localities are known in different regions of the country. The EOO is 40,756 km2, and the AOO – 208 km2. No information is available on the distribution changes due to a lack of studies; insufficient data on the regional population size and changes. The number of mature individuals probably does not exceed 1,000. It is a wood saprotroph. In Europe, it is found in deciduous forests on standing or fallen dead wood, mainly oak, less commonly alder, birch or hornbeam. In Latvia, it is found in deciduous and mixed forests on dead wood, mainly on oak. The distribution of the species is influenced by the removal of coarse woody debris in broadleaved forests and old parks. It is assessed as Vulnerable (VU) due to a small regional population. The species is not listed as a species of EU importance and is not protected in Latvia. Legal conservation status is not required for it. It occurs in several protected nature areas: the Gauja and Ķemeri National Parks, the Moricsala Strict Nature Reserve, the “Tebras ozolu meži” Nature Reserve, etc. The conservation of the species requires the preservation of dead deciduous wood in forests, especially large logs. Studies on regional population size, distribution and trends, life cycle and ecology are needed.
Literatūras saraksts
