Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs ziemzaļš, ložņājošs, līdz 1,5 m garš lakstaugs. Stublājs zaļš vai balts, atrodas zem sūnu un nobiru slāņa vai sekli augsnē 5–10 cm dziļumā. Zari koši zaļi, bez apsarmes, dažādu garumu, pacili, plati vēdekļveidīgi izplestos 15–20 cm augstos neregulāros pušķos, zaru leņķis 35–60°. Zari 2–5 mm plati, dorsiventrāli saplacināti, dorsālā puse vāji izliekta, ventrālā puse plakana. Laterālās lapas platākas nekā citas, ar smailu, atstāvošu galotni, dorsālās lapas – šauras, lancetiskas. Ventrālās lapas 3–5 reizes mazākas nekā dorsālās lapas, izteikti redzama tikai 0,8–1,5 mm liela trīsstūraina atstāvošā galotnes daļa, galotne tālu no nākamās lapas. Centrālais dzinums parasti sterils, strobili sānzaru galos, 1–3 cm gari, ar 6–12 cm gariem un 1–2 reizes dihotomi sazarotiem kātiem, sakārtoti pa divi, retāk pa vienam vai četriem. Sporofili plati olveida, gals neliels, strauji nosmailots, mala sīki izrobota. Sporas nogatavojas augustā, septembrī (Eglīte, Šulcs 2000; Eglīte 2003; Tupčiauskaitė, Žemgulytė 2012). Sugas vairošanās notiek ļoti lēni, miko-trofs gametofīta stadijā, sporu dīgšana un gametofīta augšana ilgst 5–10 gadus (Schnittler et al. 2019), bet jauna sporofīta veidošanās aizņem vēl 6–15 gadus (Oinonen 1967).
Izplatība. Suga izplatīta cirkumboreāli visā Z puslodē subarktiskajā un mērenajā joslā Eiropā, Āzijā, Ziemeļamerikā (Иваненко, Цве-лёв 2004). Eiropā izplatība sarūk, suga sa-stopama Rietum- un Austrumeiropā kalnos, savukārt izzudusi Beļģijā, Bulgārijā, Francijā, Nīderlandē. Baltijas valstīs sastopama ne visai bieži, izplatība saistīta ar priežu sausieņu mežiem (Eglīte et al. 1993). Plakanstaipekņu pazīmes ģints ietvaros savstarpēji pārklājas, izplatības kartēs var būt iekļautas vairākas sugas, kas apgrūtina reālās sugas izplatības noteikšanu (Kaplan et al. 2019). Parastais plakanstaipeknis Baltijas valstīs biežāk jaukts ar Zeilera plakanstaipekni D. × zeilleri, retāk ar trejvārpu plakanstaipekni D. tristachyum (Rimgaile-Voicik 2017). Suga Latvijā aug pārsvarā centrālajā, A un DA daļā (Daugavas un Gaujas baseinā). Latvijā ievāktā herbārija apstrāde (DAU, LATV) ļauj pieņemt, ka suga sastopama retāk, nekā iepriekš uzskatīts, atradņu skaits sugas precizēšanas rezultātā mazināsies, bet pieaugs Zeilera plakanstaipekņa atradņu skaits. Sugai piemērotas dzīvotnes valstī ir plaši sastopamas, taču to kvalitāte nav pietiekama, jo nav atbilstošas intensitātes dabisko zemsedzes traucējumu. Sastopamības apgabals (EOO) ir 71 176 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 856 km2.
Populācija. Populācijas lieluma un skaita dinamika nav skaidra, pašlaik sugas atradņu skaits ir 190–270, bet tas mazināsies, precizējot sugu atradnēs. Pārbaudītajās atradnēs sugas indivīdu skaits neliels (uzskaitīti daži desmiti redzamu dzinumu), maz sporofītu, bieži audzēs ir tikai dažas stīgas ar atsevišķiem ražojošiem dzinumiem, vairākos sugas aizsardzībai izveidotajos mikroliegumos augu daudzums un vitalitāte ir mazinājusies, ticams, dabisko traucējumu trūkuma dēļ. Vairākas atradnes, kas tika konstatētas Pierīgā, Kurzemē un Vidzemes A daļā, izrādījušās Zeilera plakanstaipekņa audzes.
Dzīvotnes un ekoloģija. Aug dažādos priežu sausieņu mežos, tostarp aizsargājamos biotopos, – vecos vai dabiskos boreālos mežos, mežainās piejūras kāpās, ķērpjiem bagātos priežu mežos, skujkoku mežos uz osveida reljefa formām. Bieži aug noēnotākos apstākļos nekā pārējās divas plakanstaipekņu sugas. Dabisko meža biotopu indikatorsuga (Auniņš 2013).
Izmantošana un tirdzniecība. Sugu izmanto ārstniecībā. Iespējams, augus noplūc, jo plakanstaipeknis ir ziemzaļš, dekoratīvs augs; sporofītus var sajaukt ar citiem staipekņiem un vākt sporas likopodija pulverim.
Apdraudējums. Sugu apdraud mērenu dabisko traucējumu (ierobežotas degšanas, atklātas augsnes atsegšanās) trūkums, pārāk intensīvs traucējums (intensīva atkārtota tehnikas pārvietošanās, mehāniska izraušana, spēcīga degšana), jo stublājs atrodas tieši zem nobiru slāņa (noēnotākās vietās) vai sekli augsnē (saulainākās vietās). Intensīva mežsaimnieciskā darbība un kailcirtes izraisa mehāniskus bojājumus un nokalšanu. Sugu negatīvi ietekmē intensīva mežsaimnieciskā darbība – tā nepanes mehānisku izraušanu, augsnes sagatavošanu, pilnu saules apgaismojumu. Apdraud arī barības vielu uzkrāšanās un aizaugšana skujkoku mežu dabiskās sukcesijas rezultātā, eitrofikācijas veicināts pārlieks noēnojums. Var apdraudēt meža zemju pārveidošana citās zemju kategorijās (apbūves platībās, lauksaimniecības zemēs, karjeros). Suga ir potenciāli jutīgāka pret zemsedzes degšanu un mehānisku ietekmi nekā D. × zeilleri un D. tristachyum.
Aizsardzība. Aptuveni 26% atradņu ir ĪADT: aizsargājamo ainavu apvidū “Augšdaugava”, Gaujas un Ķemeru Nacionālajos parkos, dabas parkā “Daugavas loki” un dabas liegumā “Sedas purvs” u. c. (Evarts-Bunders, Jurševska 2010; Priede 2017; Kukāre 2022). Sugas aizsardzībai izveidoti 18 mikroliegumi. Saskaņā ar jaunākajiem pētījumiem daļā mikroliegumos iekļauto atradņu tomēr ir Zeilera plakanstaipeknis.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāpēta sugas ekoloģija un izplatība Latvijā, ņemot vērā jaunāko zinātnisko informāciju par sugas identificēšanu, jāveic pētījumi par pasākumiem, kas veicina sugas atjaunošanos un izplatīšanos. Jāaizsargā un jāapsaimnieko atradnes saskaņā ar šiem pētījumiem. Jāveic sugas monitorings un sabiedrību izglītojoši pasākumi, lai nepieļautu nejaušu vai tīšu ieguvi. Jāizstrādā sugas aizsardzības plāns.
Autori: Ilze Kukāre, Pēteris Evarts-Bunders*.
Summary. Flattened clubmoss – Diphasiastrum complanatum. It is rare in Latvia. The AOO is 856 km2, and the EOO is 71,176 km2. The distribution area is fragmented. There are no reliable data on changes in the AOO and the EOO, however, the number of individuals is usually small. The number of individuals has likely reduced significantly. The number of known localities is 190–270. In many places, D. complanatum may have been misidentified with D. × zeilleri, i.e., a re-inventory would most probably lead to a decrease of D. complanatum records. D. complanatum occurs in dry pine forests. Only 26% of the known localities occur in protected areas, e.g., in the Gauja and Ķemeri National Parks, the “Augšdaugava” Protected Landscape Area and the “Sedas purvs” Nature Reserve. The main threats are natural succession in dry pine forests resulting in changes in the species’ composition, a lack of soil disturbances, increased shading, intensive forestry operations, especially clearcutting, sand and gravel quarrying, reduction of burnt forest areas, recreation and forest fragmentation.
Literatūras saraksts
