Morfoloģija un bioloģija. Vidēja izmēra vienmājas aļģe ar zaļu vai pelēkzaļu un bieži inkrustētu un maz zarotu viengadīgu vai pārziemojošu laponi. Laponis smalks un trausls, tā galvenā ass līdz 45 cm gara, 0,3–1 mm diametrā. Sānzari labi attīstīti, sevišķi nelieliem eksemplāriem. Katrā mezglā 4–8 ļoti reducēti un 1–5 (50) mm gari un ieliekti īszari. Lapoņa posmi izstiepti, 3–6 (10) cm gari. Mezglos atrodas divi vairāk vai mazāk reducēti pielapu gredzeni. Miza divkārša, dažādjoslu (primārās un sekundārās mizas joslas ir dažādu lielumu) vai dažkārt vienādjoslu (primārās un sekundārās mizas joslas ir vienāda lieluma), tilakanta (primārās mizas joslas ir lielākas nekā sekundārās un dzelonīši atrodas uz izvirzītajām primārās mizas šūnu joslām), reti – vienādjoslu ar pa vienam izkārtotiem, gandrīz reducētiem, īsiem un noapaļotiem dzelonīšiem, kas skaidrāk saskatāmi uz jaunākiem posmiem. Parasti katrā īszarā atrodas pa vienam pārim, reti pa diviem pāriem gametangiju bez gļotapvalka. Oogoniji gandrīz lodveida vai eliptiski, bieži stipri inkrustēti, tos sedz 12–15 spirālās segšūnas. Oosporas nogatavojas jūlijā un augustā, nobriedusi oospora gareniski izstiepta līdz gareni eliptiska, tumšbrūna vai melna, ar 11–14 stipri izcilnētām ribām. Nobrieduši anterīdiji lodveida. Uz rizoīdiem var būt neregulāras formas gumiņi (Голлербах, Красавина 1983; Krause 1997; Langangen 2007; Zviedre 2008; Urbaniak, Gąbka 2014).
Izplatība. Endēma suga, Eiropā sastopama Baltijas jūras sateces baseina D daļā – Polijā, Vācijā, Lietuvā, Latvijā, Zviedrijā, Dānijā un Krievijā Pleskavas apgabala R daļā (Трайнаускайте 1970; Голлербах, Красавина 1983; Suško 1997; Langangen 2007; Zviedre 2008). Lietuvā suga sastopama ezeros visā valsts teritorijā (Трайнаускайте 1970). Latvijā konstatēta diezgan reti, galvenokārt valsts DA daļā, atsevišķas atradnes D daļā. Sastopamības apgabals (EOO) ir 19 971 km2, unapdzīvotā platība (AOO) ir 256 km2.
Populācija. Nav datu par Eiropas reģionālās populācijas lielumu un pārmaiņām. Zviedrijā un Dānijā zināma tikai viena atradne (Langangen 2007). Populācijas lielums Latvijā nav precīzi zināms, bet ir salīdzinoši liels. Visbagātākās populācijas ir lielajos ezeros – Ārdavā, Siverā un Otā.
Biotopi un ekoloģija. Skandināvijā suga sastopama oligotrofos līdz mezotrofos mieturaļģu ezeros, Polijā – uz smilšainas vai viegli dūņainas grunts mezotrofos kaļķainos ezeros (Dąmbska 1964; Krause 1997; Langangen 2007; Urbaniak, Gąbka 2014). Latvijā tai ir diezgan šaura ekoloģiskā niša, un tā aug tīros dzidrūdens mezotrofos, kā arī vāji un mēreni eitrofos un parasti lielākos ezeros (tostarp lobēliju-ezereņu ezeros) ar dzidru ūdeni (ūdens dzidrība vairāk nekā 2,5 m) un minerālgrunts litorālu, ļoti reti arī mazākos dzidrūdens ezeros nokrastes slīkšņās vai tīrās ūdenskrātuvēs (karjeros) smilšainā un dūņainā gruntī 0,3–3,0 m dziļumā (Suško 1997, 2010ab, 2015, 2017; Zviedre 2008; Urtāns 2017). Tīru ūdeņu indikatorsuga, kas piesārņojuma ietekmē izzūd.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Latvijā sugu apdraud ezeru piesārņošana ar papildu biogēnajiem elementiem, ūdens kvalitātes pasliktināšanās, ezeru sateces baseinā esošo lauksaimniecības un meža zemju hidromeliorācija, intensīva rekreācija ezeros un to krastos, apbūve. Novērtēta kā jutīga suga (VU), jo tai ir neliela AOO un prognozēta nepārtraukta AOO un biotopa kvalitātes mazināšanās.
Aizsardzība. Latvijā īpaši aizsargājama augu suga. Sugas aizsardzības juridiskais statuss ir jāsaglabā. Šobrīd to aizsargā arī astoņu īpaši aizsargājamu ezeru biotopu ietvaros. Suga konstatēta ĪADT: dabas liegumos “Vīķu purvs”, “Silabebru ezers”, Rāznas Nacionālajā parkā, dabas parkos “Zvārdes meži”, “Silene”, “Dridža ezers”, aizsargājamo ainavu apvidos “Augšzeme”, “Augšdaugava”. Tās aizsardzībai ir jāveido jauna ĪADT Siverā, Ārdavā un Cierpā, kas kopā ar tagadējo dabas parku “Dridža ezers” un dabas liegumu “Ojatu ezers” un “Čertoka ezers” apvienojama jaunā teritorijā “Sauleskalna ezerzeme”. Sugas labākas aizsardzības nolūkā jāveic atradņu apsekošana un monitorings, kā arī jāturpina papildināt zināšanas par tās izplatību Latvijā. Jāizstrādā sugas aizsardzības un biotopu apsaimniekošanas plāns.
Autors: Uvis Suško.
Summary. Stonewort – Chara filiformis. Monoecious algae. In Europe, it occurs in the southern part of the Baltic Sea catchment area. In Latvia, the species is rather rare, found mainly in the south-eastern part of the country, with some localities in the southern part of the country. AOO is 256 km2, and EOO is 19,971 km2. The size of the population in Latvia is not known exactly, but it is rather large. The most abundant populations are found in the large lakes of Ārdavs, Sivers and Ots. In Latvia, the species grows in pure clear-water mesotrophic, as well as weakly and moderately eutrophic and usually larger lakes with clear water and mineral bottom littoral, very rarely also in smaller clear-water lakes on coastal quaking bogs or in clean reservoirs (quarries) on sandy and muddy bottom at a depth of 0.3-3 m. In Latvia, the species is threatened by pollution of lakes with biogenic elements, hydro-melioration of land in the catchment area of lakes, intensive recreation in lakes and along their shores, and development. It is assessed as Vulnerable (VU) due to its small AOO and predicted continued decline in AOO and habitat quality. A protected species in Latvia. The legal status of protected species needs to be maintained. The species is currently also protected in eight specially protected lake habitats. The species has been found in protected nature territories, such as the “Vīķu purvs” and “Silabebru ezers” Nature Reserves, and the Rāzna National Park. To protect it, a new protected nature territory should be created in Latvia in Sivers, Ārdavs and Cierps lakes, which together with the current “Dridža ezers” Nature Park and the “Ojatu ezers” and “Čertoka ezers” Nature Reserves should be merged into a new “Sauleskalna ezerzeme” Nature or National Park. In order to improve the conservation of the species, its localities should be surveyed and monitored, and knowledge of its distribution in Latvia should be further developed. A species conservation and habitat management plan should be developed.
Literatūras saraksts
