Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs 20–50 cm augsts lakstaugs ar garu, spēcīgu, purpura vai tumšbrūnām zvīņlapām un lapu makstīm klātu sakneni, veido nelielu, blīvu ceru. Lapu makstis purpura līdz tumši purpurbrūnas. Lapas īsākas nekā stublāji, 2–3 mm platas, mala zāģzobaina. Ziedkopa – 6–12 cm garš ķekars. Dažādvārpu grīšļu grupas suga: viena augšējā ir vīrišķo ziedu vārpiņa, 2–3 apakšējās – sievišķo ziedu vārpiņas, ar kātiem, zemākā vārpiņa var būt nedaudz nokarena. Pūslīšu plēksnes īsākas nekā pūslīši, brūnas, smailas, mala plēvjaina. Pūslīši 3,5–4 mm gari, noapaļoti trīsšķautņaini, ar īsiem, sarveidīgiem matiņiem un īsu, sekli divzobainu knābīti. Auglis – pūslītī ietverts rieksts. Zied aprīļa beigās un maijā (Baroniņa 2001, 2003). Sugai izšķir divas pasugas (Govaerts 2024).
Izplatība. Pēdveida grīšļa plašākā izpratnē areāls aptver Centrāl-, Austrum- un Ziemeļeiropu un Rietumāziju, sastopams mērenajā joslā. Izplatības areālā reti un nevienmērīgi sastopama suga. Suga sastopama Norvēģijā, Somijā un Zviedrijā (Solstad et al. 2021), arī Baltkrievijā (Скуратович 2015). Igaunijā ļoti reti A un Z daļā (WEP 2020). Latvijā un Lietuvā – ļoti reti (Baroniņa et al. 2003). Latvijā sasniedz areāla R robežu Austrumeiropas līdzenumā (Baroniņa 2001, 2003; GBIF 2022). Latvijā sastopama reti – pārsvarā Z un A daļā. Sastopamības apgabals (EOO) ir 25 136 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 112 km2. EOO kopš 1991. gada ir samazinājies. Nav vairs ziņu par 1956. gadā Dobeles novada Ķestermuižā atklāto atradni (R. Cinovskis, HBA). Taču suga ir atrasta vairākās jaunās vietās Latvijas Z daļā.
Populācija. Pētījumu par sugas populācijas lielumu Latvijā nav. Pēdveida grīslis veido skrajas audzes. Lielākās sugas atradnes ir Krāslavas apkārtnē.
Dzīvotnes un ekoloģija. Latvijā suga sastopama galvenokārt nogāžu un gravu mežos pie upēm, skujkoku un platlapju mežos. Citviet izplatības areālā tā ir gan zālāju, gan mežu suga (Axmanová 2022).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu apdraud intensīva mežsaimnieciskā darbība, meža kultūru ierīkošana un citi intensīvās mežsaimniecības pasākumi, tostarp ceļu infrastruktūras izveide.
Aizsardzība. Aptuveni 80% atradņu atrodas ĪADT. Par pēdveida grīšļa kodolteritoriju ir uzskatāms aizsargājamo ainavu apvidus “Augšdaugava”. Suga sastopama arī aizsargājamo ainavu apvidū “Ziemeļgauja”, dabas parkā “Ogres ieleja”, dabas liegumā “Raudas meži” u. c. Lai aizsargātu sugu, izveidoti divi mikroliegumi.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jānovērtē sugas populācijas lielums. Jāsaglabā sugas dzīvotnes, galvenokārt nogāžu un gravu meži, neiejaucoties to attīstībā. Jāveido mikroliegumi vai jāpaplašina esošās ĪADT, lai aizsargātu sugu. Nepieciešams precīzāks sugas dzīvotņu raksturojums – augu sabiedrību sugu sastāvs, augšanas apstākļi; šī informācija palīdzētu atrast jaunas sugas atradnes Latvijā.
Autore: Gunta Evarte-Bundere.
Summary. Carex rhizina is very rare in Latvia and has been recorded in the northern and eastern parts of the country. The EOO is 25,136 km2, and the AOO – 112 km2. Since 1991, the EOO has decreased. There is no more information about the species’ locality near Ķestermuiža (Dobele municipality). However, several new localities have been detected in eastern Latvia. The population size and its dynamics are unknown. The largest subpopulations are known from the vicinity of Krāslava. C. rhizina grows mainly in slope and ravine forests near rivers, and coniferous and broadleaf forests, where it forms sparse groups. The threats are intensive forestry operations, the establishment of forest monocultures and forest road infrastructure. Approximately 80% of the known localities are in protected areas; the “Augšdaugava” Protected Landscape Area is considered the core territory of this species. C. rhizina has also been recorded in the “Ziemeļgauja” Protected Landscape Area, the “Ogres ieleja” Nature Park and the “Raudas meži” Nature Reserve. An assessment of the population size should be carried out. The conservation of suitable habitats, mainly slope and ravine forests, should be ensured through a non-interference regime. It is necessary to establish microreserves or expand the existing protected areas. A more accurate identification of the species’ habitats and ecological requirements is needed, which would help to identify new localities.
Literatūras saraksts
