Morfoloģija un bioloģija. Pelēkais vārpstiņgliemezis ir viens no lielākajiem vārpstiņgliemežiem Latvijā. Čaulas augstums ir 15–18 mm, platums 3,6–3,9 mm. Čaulai 12 līdz 14 vijumi, priekšpēdējie 2–3 apakšējie vijumi vienādā platumā, pēdējais vijums apakšējā daļā sašaurināts. Krāsa tumši pelēcīgi brūna. Ribas šuves tuvumā parasti gaišā krāsā. Virsmas struktūra ar lielām, asām un regulārām ribām. Hermafrodīti. Vairoties sāk otrajā dzīves gadā. Dzīvo 5–10 gadus. Saprofāgi un mikofāgi – barojas galvenokārt ar sēnēm, epifītiskajiem ķērpjiem un aļģēm (Лихарев 1962). Aktīvi veģetācijas sezonā, pārziemo zemsegā.
Izplatība. Plaši izplatīta suga Eiropas centrālajā, A un Z daļā no Somijas dienvidiem līdz Dienvidkarpatiem (Páll-Gergely 2017). Sastopama Lietuvā, Igaunijā, Baltkrievijā (Моллюски Беларуси 2022) un Krievijā Austrumeiropas līdzenumā līdz Volgas vidustecei (Sysoev, Schileyko 2009). Izplatīta visā Latvijā, taču sastopama samērā reti (Rudzīte u. c. 2010; Rudzīte et al. 2018a). 20. gs. beigās bija zināmas nedaudz vairāk nekā desmit atradnes (Pilāte 1998). Šobrīd zināmas 110 atradnes. Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 52 112 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 284 km2; potenciālais AOO, pēc eksperta vērtējuma, nesasniegs 2000 km2 un tikai nedaudz varētu pārsniegt 500 km2.
Populācija. Eiropā reģionālā populācija tiek vērtēta kā stabila, jo sugai ir plašs areāls un ir zināmas daudzas stabilas reģionālās populācijas (Páll-Gergely 2017). Reģionālās populācijas stāvoklis vērtējams kā stabils ĪADT. Nav datu par tās stāvokli ārpus ĪADT. Gliemežu skaits vienā kvadrātmetrā var būt 1–15 indivīdi, vidēji – četri indivīdi. Gliemežu sabiedrībās sugai parasti ir ļoti mazs īpatsvars – tā ir pārstāvēta līdz 1% kopējā gliemežu sugu indivīdu kopskaita. Subrecedenta. Vietām var būt starp vārpstiņgliemežiem dominanta suga (Pilāte 2006).
Biotopi un ekoloģija. Tipiska meža suga. Biežāk sastopama platlapju mežos. Iespējama palieņu mežos. Sastopama zem nobirām, uz kritalām, zem to mizas un mitrā laikā uz koku stumbriem. Būtiski, lai dzīvotnēs būtu tādas meža daudzveidībai nozīmīgas struktūras kā bagātīgs pamežs, atmirusi koksne un lapu koki (apse, platlapji) (Suško 1998). Suga ar ierobežotas izplatības spējām. Lielākā daļa indivīdu parasti uzturas vienā kokā, parasti pārvietošanās attālums no uzturēšanās vietas nepārsniedz 10 m (Marzec 2022).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Eiropā suga netiek uzskatīta par apdraudētu, lai arī vietām tā ir apdraudēta (Páll-Gergely 2017). Latvijā galvenie draudi ir dabisko dzīvotņu sadrumstalošana, to mazināšanās un degradācija saimnieciskās darbības rezultātā (Rudzīte et al. 2018b). Apdraudējumu rada mežu apsaimniekošanas mūsdienu metodes (mežizstrāde veģetācijas sezonā, augsnes virskārtu blīvējošas un saārdošas mežizstrādes tehnikas izmantošana, pameža izvākšana), dzīvotņu izciršana, mirušās koksnes izvākšana un mežu atjaunošana ar gliemežiem destruktīvām metodēm (augsnes aršana, monodominantu egļu un bērzu audžu veidošana un kopšana). To pastiprina meža ceļu būve un meliorācijas sistēmu renovēšana un ierīkošana, kas vēl vairāk sadrumstalo reģionālo populāciju, jo gliemežiem šādi ceļi un grāvji ir nepārvarams šķērslis. Vispārējās dabas aizsardzības prasības mežā (ar dažiem izņēmumiem) tikai daļēji un īslaicīgi nodrošina gliemežu sugu saglabāšanos, bet nenodrošina to ilgtermiņā (LVMI Silava 2014). Mežsaimnieciskā darbība notiek visos biotopos, kam ir saistība ar sugas dzīvotnēm. Novērtēta kā jutīga suga (VU), pamatojoties uz saimniecisko darbību radīto apdraudējumu, kā arī ņemot vērā tās apdzīvoto platību, kas nevar pārsniegt 2000 km2.
Aizsardzība. Latvijā īpaši aizsargājama suga. Tās aizsardzībai ir jāparedz iespēja veidot mikroliegumus. Nav zināms, kāda reģionālās populācijas daļa atrodas ĪADT, taču vairums atradņu atrodas ĪADT (piemēram, Gaujas, Ķemeru un Slīteres Nacionālajos parkos). Sugas aizsardzībā ļoti svarīga ir ES nozīmes meža biotopu praktiskā aizsardzība ārpus ĪADT. Pašreizējās saimnieciskās pieejas apstākļos sugas aizsardzībai ārpus ĪADT ir vēlams veidot mikroliegumus. Ieteicams ievākt datus par sugas sastopamību meža biotopu un citu sugu mikroliegumos ar mērķi izvērtēt nepieciešamību izveidot jaunus mikroliegumus. Jāveic pētījumi par sugas izplatību un sastopamību ārpus ĪADT. Sugas dzīvotnēs ir jāsaglabā vārpstiņgliemežiem būtiskās struktūras – ēnojums, pamežs, atmirusī koksne, lapu koki (apse, platlapji).
Autore: Digna Pilāte.
Summary. Door snail – Strigillaria cana. Widespread in Central, Eastern and Northern Europe, from southern Finland to the southern Carpathians. It is found in all of Latvia’s neighbouring countries, and although widespread across Latvia, it is rather rare. There are 110 known localities. The EOO is 52,112 km2, and the AOO – 284 km2. The potential AOO does not exceed 2,000 km2. The number of snails per square metre can vary from one to 15 individuals, with an average of four individuals. In snail communities, the species is represented by up to 1% of the total number of individuals of the snail species. In some areas, it may be the dominant species of door snail. The species inhabits forests, more often broadleaved forests. It is found under litter, on logs, under their bark and in humid weather on tree trunks. Habitats should have abundant understorey, dead wood and deciduous trees (aspen, broadleaved trees). It is a species with limited dispersal ability. The movement distance from the place of stay does not exceed 10 m. The main threats in Latvia are fragmentation and isolation of natural habitats, their reduction and degradation due to forestry activities. The practical protection of forest habitats of EU importance outside protected nature areas is of great importance for the conservation of the species. The species is assessed as Vulnerable (VU) based on threats caused by economic activities and considering its AOO. It is included in the 2nd edition of the Red Data Book of Latvia (Pilāte 1998). It is a protected species in Latvia, and it is also proposed to be included on the list of species for which conservation micro-reserves can be established. Most of the localities are found in protected nature areas.
Literatūras saraksts
