Morfoloģija un bioloģija. Plīvurpūču tīmeklenes cepurīte ir 8–15 cm plata, sākumā pusapaļa, vēlāk izpletusies līdz plakana, gluda, zīdaini spīdīga, mitrumā lipīga līdz gļotaina, sākumā violeta līdz violetbrūna, klāta ar bāli zilganu plīvuru, vēlāk purpurbrūna ar baltām plīvura atlieku pārslām. Mala ilgi ieritināta, sākumā ar plīvura atliekām, ribaina līdz krunkaina. Mīkstums biezs, balts, ar patīkamu smaržu un maigu garšu. Lapiņas sākumā bāli violetas, vēlāk gaiši brūnas līdz rūsgani brūnas, plati pie kātiņa pieaugušas. Kātiņš 10–15 cm garš, 2–4 cm diametrā, cilindrisks, vālesveida vai ar bumbuļveida paresninājumu, blīvs, stingrs, sākumā klāts ar biezu, bāli zilganu, vilnaini šķiedrainu plīvuru, vēlāk ar baltām līdz okerkrāsas joslām. Sporas vārpstveida līdz mandeļveida, izteikti kārpainas, dzelteni brūnas, birumrakstā kanēļbrūnas, 13,0–18,6 x 7,0–9,6 μm (Dāniele, Meiere 2020). Augļķermeņi grupās, reti pa vienam, veidojas vasarā un rudenī.
Izplatība. Sastopama galvenokārt Eiropā, vietām Ziemeļamerikā un Āzijā (GBIF 2023). Eiropā novērota reti hemiboreālajā veģetācijas zonā, ļoti reti mērenajā zonā (Knudsen, Vesterholt 2012). Latvijā sastopama reti. Pirmo reizi konstatēta 2013. gadā Vidzemē, Siguldas apkārtnē (Dāniele 2015). Līdz 2022. gadam zināmas 11 atradnes Vidzemē (galvenokārt Gaujas ielejā) un Kurzemē. Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 7128 km2, apdzīvotā platība (AOO) ir 44 km2. Par sugas izplatības pārmaiņām Latvijā nav ziņu, jo trūkst pētījumu.
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Nav pietiekamu datu par sugas reģionālās populācijas lielumu un tā pārmaiņām Latvijā. Pieaugušu indivīdu skaits, iespējams, nepārsniedz 250.
Biotopi un ekoloģija. Lapu koku (liepa, ozols, skābardis, lazda, dižskābardis) mikorizas sēne (Knudsen, Vesterholt 2012). Sastopama lapu koku, t. sk. vecos ozolu mežos un jauktos mežos, kaļķainās augsnēs, reizēm veido “raganu apļus”.
Izmantošana un tirdzniecība. Mazpazīstama ēdamā sēne. Nav novērota tirdzniecībā.
Apdraudējums. Sugas izplatību ietekmē piemērotu biotopu – vecu lapu koku mežu – trūkums. Novērtēta kā stipri apdraudēta suga (EN), jo tai ir neliela apdzīvotā platība un neliels pieaugušo indivīdu skaits, prognozēta apdzīvotās platības un biotopa kvalitātes iespējama mazināšanās.
Aizsardzība. Suga nav iekļauta ES nozīmes un Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstos. To ieteicams iekļaut Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Konstatēta gan ĪADT, piemēram, Gaujas Nacionālajā parkā, aizsargājamo ainavu apvidū “Ziemeļgauja”, gan arī ārpus aizsargājamām dabas teritorijām. Aizsardzības pasākumi galvenokārt saistīti ar piemērotu biotopu – galvenokārt vecu lapu koku (ozolu) mežu – saglabāšanu. Jāturpina jaunu sugas atradņu meklēšana, lai noskaidrotu sugas sastopamību, reģionālās populācijas lielumu un tā pārmaiņas, jāveic pētījumi par sugas ekoloģiju un apdraudošajiem faktoriem.
Autori: Inita Dāniele*, Diāna Meiere, Edgars Mūkins.
Summary. Goliath webcap – Cortinarius praestans. Mainly distributed in Europe, some parts of North America, and Asia. It is rare in Europe in the hemiboreal vegetation zone, and very rare in the temperate zone. It is rare in Latvia. Found in 11 localities up to 2022 in the Vidzeme (mainly in the Gauja Valley) and Kurzeme regions. The EOO is 7,128 km2, and the AOO – 44 km2. Data on the regional population size and changes in Latvia are lacking. The number of mature individuals possibly does not exceed 250. It is mycorrhizal with deciduous trees (lime, oak, hornbeam, hazel, and beech). It occurs in deciduous forests, including old oak forests and mixed forests, on calcareous soils, sometimes forming ‘witch circles’. The distribution of the species is limited by the lack of suitable habitats – old deciduous forests. It is assessed as Endangered (EN) due to low AOO and a low number of mature individuals; a decline in AOO and habitat quality is expected. The species is not listed as a species of EU importance nor is it protected in Latvia. It is proposed to be included on the list of protected species. The species is found both in protected nature areas, such as the Gauja National Park, and the “Ziemeļgauja” Protected Landscape Area, as well as outside protected nature areas. The conservation measures are mainly related to the preservation of suitable habitats, mainly old deciduous (oak) forests. There is a need to continue searching for new localities, to assess its occurrence, the regional population size and changes, and to conduct studies on the ecology and threat factors.
Literatūras saraksts
