Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs 5–20 cm augsts dzeltenzaļš lakstaugs ar pavedienveida sakneņiem. Stublājs pie pamata bumbuļveidīgi paplašināts. Lapas 2–4, stublāja lejasdaļā satuvinātas, 1–3 cm garas, 0,5–1 cm platas, lancetiskas, iegarenas līdz otrādi olveida, nedaudz ieliektas, gals strups līdz noapaļots. Ziedu daudz, 2–7 cm garā skrajā ķekarā, tie zaļgandzelteni, sīki. Zieda lūpa vesela, vērsta uz augšu, bez pieša, ar trim dzīslām. Auglis – pogaļa. Zied jūlijā un augustā (Cepurīte 2005; Priedītis 2014). Apputeksnē kukaiņi. Vairojas galvenokārt veģetatīvi, reti ar sēklām (Durka 2002; Cepurīte 2005). Sēklas izplata vējš. Vidējais sēklu izplatīšanās attālums ir 10–500 m (Lososová et al. 2023). Paaudzes ilgums ir desmit gadi (Solstad et al. 2021).
Izplatība. Suga sastopama visā Eiropā, izņemot Pireneju pussalu, arī dažviet Āzijā (piemēram, Sibīrijas dienvidos, Kamčatkas pussalā, Japānas salās), kā arī Ziemeļamerikā (Govaerts 2024). Igaunijā samērā bieži sastopama visā valstī (eElurikkus 2022), bet Lietuvā tās atradnes koncentrējas galvenokārt A daļā, jo tur biežāk izplatītas sugai piemērotas dzīvotnes (Gudžinskas, Ryla 2006). Krievijas ZR daļā reti sastopama suga (Сорокина и др. 2021). Baltkrievijā reti, zināmas tikai 23 atradnes, galvenokārt Minskas un Vitebskas apgabalā (Масловский и др. 2017). Latvijā suga sastopama reti visā valstī, tomēr vairāk atradņu ir A daļā. Tas ir saistīts ar sugai piemērotu dzīvotņu sastopamību. Sastopamības apgabals (EOO) ir 64 137 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 484 km2. EOO ir palielinājies, salīdzinot ar 20. gs. beigu datiem (Cepurīte 2003, 2005), taču tas skaidrojams ar jaunu datu ievākšanu, nevis ar sugas izplatīšanos. Tiek uzskatīts, ka sugas izplatība ir nedaudz lielāka, jo suga var būt grūti pamanāma, tāpēc AOO tiek vērtēta kā atbilstoša VU kategorijai.
Populācija. Datu par cenopopulāciju lielumu katrā vietā un populācijas dinamiku nav. Parasti vienā atradnē ir daži līdz daži desmiti indivīdu (DAP 2023). Eiropā un globāli suga nav apdraudēta (LC), taču populācija mazinās (Rankou 2011; Maiz-Tome 2017).
Dzīvotnes un ekoloģija. Suga aug vāji skābās līdz bāziskās, barības vielām nabadzīgās, slapjās augtenēs, tā ir klaju purvu suga (Axmanová 2022; Tichý et al. 2023). Latvijā konstatēta pārejas un zāļu purvos, bieži tādos, kas veidojušies, aizaugot un pārpurvojoties ezeriem. Purvos tā bieži mēdz augt vietās ar skraju augāju.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu apdraud zāļu un pārejas purvu susināšana un ezeru ūdenslīmeņa pārveidošana, bebru darbības izraisīta zāļu un pārejas purvu appludināšana. To var ietekmēt arī klimata pārmaiņas, galvenokārt gaisa temperatūras paaugstināšanās, gada nokrišņu sadalījuma maiņa, kuras dēļ ūdenslīmenis purvos var straujāk kristies (Essl et al. 2012; Dorau et al. 2015; Swindles et al. 2019), arī ilgstoši sausuma periodi. Gaisa temperatūras paaugstināšanās novērojama arī Latvijā (Briede 2018).
Aizsardzība. Nav zināms, cik liela Latvijas populācijas daļa atrodas ĪADT un mikroliegumos. Skaitliski lielas atradnes atrodas dabas parkā “Numernes valnis”, dabas liegumā “Bardinska ezers” u. c.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāprecizē sugas izplatība, populācijas lielums, kā arī jānosaka saglabāšanai nozīmīgākās vietas. Nav pieļaujama purvu susināšana.
Autore: Liene Auniņa.
Summary. Bog orchid – Hammarbya paludosa. It is rare throughout Latvia, but more frequent in the eastern part of the country due to the abundance of suitable habitats. The EOO is 64,137 km2, and the AOO – 484 km2. Most likely, the AOO is slightly larger, as the species can be difficult to notice. The EOO has increased compared to what was known at the end of the 20th century, but this can be explained by the more intensive floristic research rather than by genuine changes. There are no data on the size of subpopulations in each location and population dynamics in Latvia. Most often, there are a few to a few dozen plants per site. H. paludosa grows in transitional mires and fens, often in those formed by the overgrowth and filling-in of lakes. It most often occurs in places with sparse vegetation. The species is threatened by drainage, changes in water levels in lakes and flooding of fens due to beaver activities. The percentage of the species’ localities in protected areas and microreserves is unknown. Rich subpopulations are known from the “Numernes valnis” Nature Park and the “Bardinska ezers” Nature Reserve. It is necessary to clarify the distribution and population size and to determine the most important places for conservation. Drainage of mires should not be permitted.
Literatūras saraksts
