Morfoloģija un bioloģija. Rakstainā koksngrauža ķermenis ir 8–18 mm garš, iegareni cilindrisks, virspusē un vēderpusē matēti melns. Piere, galvas pamatne, priekškrūšu vairoga priekšmala un pamatne, vairodziņš, segspārnu virsotne un trīs joslas uz tiem ir dzelteni. Gurni melni, ciskas, pēdas un taustekļi lielākoties dzeltenbrūni līdz brūni. Ķermeņa virspuses apmatojums garš un atstāvošs, diezgan biezs. Tēviņiem ķermenis ir salīdzinoši slaidāks un taustekļi nedaudz garāki nekā mātītēm. Pieaugušas vaboles (imago) dzīvo no dažām dienām līdz pāris nedēļām. Kāpurs balts vai iedzeltens, galva ruda, ķermenis garš, vāji saplacināts, attīstās divus gadus.
Izplatība. Palearktikas mērenās joslas mežu suga, sastopama no Centrāleiropas (Francijas) līdz Austrumāzijai (Krievijas Tālajiem Austrumiem, Austrumķīnai) (Danilevsky 2020). Suga nav sastopama Skandināvijas reģionā, kā arī Krievijas Eiropas daļas ziemeļos. Tās izplatības areāla Z robeža šķērso ZR Latviju un Igauniju (Danilevsky 2020). Lietuvā ir droši pierādīta tikai viena atradne Viļņas apkārtnē (V. Tamutis, pers. ziņ.). Baltkrievijā tā ir samērā plaši izplatīta visā valsts teritorijā (Alexandrovitch et al. 1996), tomēr sastopama reti. Latvijā suga atrasta ZR daļā dabas liegumā “Kaļķupes ieleja” un Slīteres Nacionālajā parkā, kur tā apdzīvo tikai Zilo kalnu krauju un šauru tai piegulošo platlapju meža joslu (Telnov, Kalniņš 2003; Telnov et al. 2006; Barševskis et al. 2009; Barševskis, Savenkov 2013). Sastopamības apgabals (EOO) ir 11,5 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 24 km2. Potenciālie EOO un AOO ir vismaz divreiz lielāki.
Populācija. Eiropā reti sastopama suga (Sláma 1998). Kvantitatīvie pētījumi par reģionālās populācijas lielumu un pārmaiņām Latvijā nav veikti. Reģionālās populācijas stāvoklis nav zināms, bet indivīdu skaits noteikti ir mazs, jo pieaugušie indivīdi sastopami regulāri, bet vienmēr nelielā skaitā (1–3) un Latvijas apstākļos neveido bagātīgas atradnes. Latvijas reģionālās populācijas lielums eksperta vērtējumā nepārsniedz 1000 pieaugušu indivīdu, un tā ir izolēta no kaimiņvalstu reģionālajām populācijām.
Biotopi un ekoloģija. Mežu suga, Eiropas apstākļos parasti attīstās kalstošu vai svaigi nokaltušu kļavu un alkšņu zaru un nelielu stumbru koksnē (Hoskovec 2021). Jaunie kāpuri barojas zem mizas, pieaugušie kāpuri pēc pirmās pārziemošanas ieurbjas augšējos koksnes slāņos līdz 1,5–4,0 mm dziļumam, kur izaug un iekūņojas. Vasarā imago novērojami ziedos mežmalās un pļavās netālu no meža. Sugai vēlams mērens klimats.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Galvenais drauds ir mazais indivīdu skaits reģionālā populācijā. Latvijas reģionālā populācija sastopama tikai nelielā teritorijā un ir izolēta no kaimiņvalstu reģionālajām populācijām, skaitliski neliela un var tikt strauji apdraudēta, mainoties specifiskiem apstākļiem, piemēram, meža vecuma, koku vainagu biezuma vai koku sugu struktūrai, kā arī Ziemeļkurzemes reģiona klimatam. Sugas attīstībai piemērota substrāta – neliela izmēra svaigi nokaltušu vai kalstošu zaru un stumbru – daudzums dabā ir ierobežots. Novērtēta kā jutīga suga (VU), jo tai ir neliela reģionālā populācija.
Aizsardzība. Nav iekļauta ES nozīmes un Latvijas aizsargājamo sugu sarakstos. Tās aizsardzības statuss Latvijā nav jāpārskata. Visas pašlaik zināmas kāpuru attīstības vietas atrodas dabas liegumā “Kaļķupes ieleja” un Slīteres Nacionālajā parkā. Pieaugušās vaboles sastopamas arī ārpus ĪADT uz ziediem pļavās un mežmalās. Konstatējot sugas atradni vai novērojot tās indivīdus, jāsaglabā tās dzīvotne un tajā notiekošie dabiskie procesi. Jāsaglabā kritalas un atmirušie koki un, pļaujot zāli, jāatstāj ziedošu augu grupas, it īpaši čemurzieži un vīgriezes, vai jāatstāj nepļauta 1–2 m plata josla gar mežmalu. Jāatturas no augu aizsarglīdzekļu lietošanas dārzos un zālājos.
Autors: Dmitrijs Teļnovs.
Summary. Longhorn beetle – Cyrtoclytus capra. A Palaearctic temperate forest species, found from Central Europe to eastern Asia (Danilevsky 2020). The northern distribution extent of C. capra crosses north-western Latvia and Estonia. In Latvia, C. capra occurs only in north-western Latvia in the protected areas of the “Kaļķupes ieleja” Nature Reserve and the Slītere National Park (Telnov, Kalniņš 2003; Telnov et al. 2006; Barševskis et al. 2009; Barševskis, Savenkov 2013). The Latvian regional population is isolated from populations in neighbouring countries. The EOO is 11.5 km2, and the AOO is 24 km2. The potential EOO and AOO are at least twice as large. Studies on the size of the Latvian regional population and its trends have not been carried out. The status of the population is unknown, but the number of mature individuals is certainly small and, according to an expert’s assessment, does not exceed 1,000. It is a rare species across Europe (Sláma 1998). A forest species that develops in Europe most often in decaying or recently dried branches and small trunks of maples and alders (Hoskovec 2021). Adult beetles can be observed visiting flowers at forest edges and meadows. The main threat is the small number of mature individuals in the regional population. In Latvia, the species is found only in a protected area, is isolated from the regional populations in neighbouring countries, is numerically small and can be rapidly threatened by changes in specific conditions, such as the age structure of forests, canopy closeness or tree species composition, as well as by climate change in the northern Kurzeme region. The species is not in international and national regulatory acts and is not protected. A review of the species’ current protection status in Latvia is not needed. All currently known breeding places of this species are protected, but adults can also be observed outside the protected areas. The species is assessed as Vulnerable (VU) due to the small number of mature individuals in the regional populations. Preserving the habitat – old-growth deciduous forests – is the most convenient way to protect the species at the localities where it occurs. Fallen wood, dead trees and decaying branches must be preserved. When mowing, groups of flowering plants, especially umbellifers and meadowsweet, must be left intact, or 1–2 m wide strip along the forest edge should be left unmown. It is recommended to refrain from using plant protection chemicals in the garden and grasslands.
Literatūras saraksts
